Valmieras Viestura vidusskola ir viena no lielākajām skolām Valmierā.
Valmieras Viestura vidusskola ir pierādījusi, ka tā ir skola, kurā tiek godātas tradīcijas.
Mūsu skolas dzīve ir nemitīgs radošs process, kas uzdod daudzus jautājumus, liek darboties un meklēt jaunus risinājumus.
Teātris
Teātris
1958. gadā Valmieras Viestura vidusskolā rosīgu darbu sāka skolēnu dramatiskais kolektīvs. Gadu gaitā mainījušās skolēnu kolektīva dalībnieku paaudzes, iestudētās izrādes, bet viena no vismīļākajām lugām ir A.Brigaderes "Sprīdītis". Mazā ņiprā pasaku varoņa vārdā jau ilgus gadus nosaukts pats teātris. Kolektīva devīzē ierakstīti Sprīdīša vārdi:Un es iešu un iešu!
Skolēni
Skolēni
Skolēnu pašpārvaldes darbības mērķis ir panākt skolēnu aktīvu iesaistīšanos mācību procesā, audzināšanas procesā un ārpusskolas nodarbībās.
Skolēnu pašpārvaldes uzdevumi: Pārstāvēt skolēnu intereses, organizēt kultūras un izklaides pasākumu norisi, sadarboties ar citām skolu pašpārvaldēm un pilsētas domi u.c.
Jaunumi
Sveicam PIRMKLASNIEKUS!
2015. gada 9. septembrī
Šogad VVV 1.-4. klašu Zinību dienas moto bija - “ Kā bitītes stropā mēs atkal kopā!” Tāpēc skolas gaiteņos lidinājās bites un virmoja atkalredzēšanās prieks.
Un mūsu stropā ir īpaši mīļas bitītes - pirmklasnieki, kas ienāk Viesturskolā kā apliecinājums, ka skola dzīvo, pulsē, mainās. Un mums kļūst droši, jo ir jauni viesturieši, kuri turpinās skolas tradīcijas un vēlāk nesīs Viesturskolas vārdu pilsētā, Latvijā un pasaulē.
SVEICAM PULCIŅĀ!
1.a klase ar audzinātāju Andu Dubulti un direktoru Uldi Jansonu.
1.b klase ar audzinātāju Signi Niedrīti un direktoru Uldi Jansonu.
1.c klase ar audzinātāju Ingu Jurku un direktoru Uldi Jansonu.
1. SEPTEMBRIS - ATKAL JAUNS SĀKUMS
2015. gada 1. septembrī
O. Vācietis
Es skatos mostošās pasaules
Lielumā, un man reibst galva no tā –
Cik šajā lielajā pasaulē
Es drīkstēšu būt
Liels.
Jaunajā 2015,/2016. mācību gadā vēlam visiem Viesturskolas skolēniem, viņu vecākiem un skolotājiem apņēmību, izturību un veiksmi ikdienas ceļos un gaišus tikšanās mirkļus svētkos!
Skolēnu izvietojums dienesta viesnīcās
2015. gada 29. augustā
Skolēnu izvietojums dienesta viesnīcās 2014. / 2015. mācību gada 1. ceturksnim
Valmieras skolu dienesta viesnīcā J. Enkmaņa ielā 14.
Līgumu slēgšana un iekārtošanās dienesta viesnīcā Valmierā, J.Enkmaņa ielā 14 notiks 31. augustā visas dienas garumā. Ierašanās kopā ar vecākiem. (Līdzi jāņem gultas veļa, spilvens, segas, mantas un piederumi personiskai lietošanai). Sīkākai informācijai zvanīt 25619944.
Valmieras Mākslas vidusskolas dienesta viesnīcā Purva ielā 12
Alise Ruduka (10. klase) Karlīna Eglīte (11. klase) Laura Lazda (11. klase) Evita Zelča (11. klase) Brenda Eglīte (11. klase) Linda Simsone (11. klase) Signe Grosberga (11. klase) Santa Marka (11. klase) Alise Rubule (11. klase) Megija Alksne (11. klase)
Iekārtoties istabiņās un slēgt līgumus būs iespējams no pirmdienas 31.augusta vakara plkst. 17:00! Ierašanās kopā ar vecākiem. (Līdzi jāņem gultas veļa, spilvens, segas, mantas un piederumi personiskai lietošanai).
Līgumu slēgšana un iekārtošanās dienesta viesnīcā Valmierā, Jāņa Daliņa ielā 2 notiks 31.augustā plkst.18.00. Ierašanās kopā ar vecākiem. (Līdzi jāņem gultas veļa, spilvens, segas, mantas un piederumi personiskai lietošanai). Sīkākai informācijai zvanīt 64235623
Valmieras skauts Japānā
2015. gada 22. augustā
Valmieras Viestura vidusskolas 10.b klases audzēknis KRIŠJĀNIS PUNDURS darbojas arī Valmieras 4. skautu vienībā. Pavisam nesen viņš atgriezās no Japānas, kur apciemoja tās zemes skautus.
Valmieras Viestura vidusskolas direktors un Valmieras 4. skautu vienības vadītājs Uldis Jansons par viņu izteicās tā: «Ja ir vajadzīgs cilvēks, uz kuru paļauties, tad tas ir Krišjānis. Ja reiz teicis, ka tā būs, tad nav jāšaubās vai jāpārbauda — viss būs izdarīts kārtīgi un precīzi, vienalga, vai tas saistīts ar skautiem vai klases kolektīvu. Viņa komanda vienmēr būs saliedēta, organizēta un motivēta veikt uzdevumus pēc labākās sirdsapziņas. Lai arī atsaucīgs un izpalīdzīgs, viņš spēj izvērtēt situāciju, un, ja apzinās, ka nespēs ko veikt vai ir citas prioritātes, tā arī pateiks, neies pret saviem principiem.
Krišjānis vienmēr aktīvi piedalās skautu vienības darba plānošanā un organizēšanā, atspoguļo vienības darbību ar rakstiem vietējā presē un vienības mājas lapā, ir sniedzis intervijas TV raidījumiem par skautu vienības aktivitātēm. 2013. gadā saņēma Valmieras 4. skautu vienības nomināciju «Gada skauts». Savukārt 2014. gadā Krišjānis ieguva Valmieras Jauniešu domes rīkotajā Gada balvas akcijā nomināciju «Gada zaļākais jaunietis 2014».
Latvijas skautu un gaidu organizācijas pasākumos arī organizācijas vadība ir ievērojusi viņa mērķtiecību un organizētību, līdz ar to nebija nekādu šaubu, ka šogad Latvijas — Japānas sadarbības projektā Latviju pārstāvēs arī Krišjānis.»
— Kas tevi saista skautos?
Vecākais brālis darbojās skautos, tā arī es sāku. Patīk aktīva atpūta pie dabas — dažādas nometnes ar gulēšanu teltīs, laivu braucieni. Tā var apgūt daudz interesantas lietas, kuras noder arī ikdienā. Skautos esmu jau apmēram sešus gadus.
— Ar ko vēl esi aizrāvies?
Trenējos arī vieglatlētikā, bet līdz šim ievērības cienīgu sasniegumu nav — sportoju vairāk sev. Kad sāku iet trenēties, par lieliem mērķiem nedomāju. Gribējās sev vēl kaut kādu nodarbošanos, kur varu pavadīt savu brīvo laiku, fiziski attīstīt augumu — man patīk sportot. Nav arī konkrētas sporta disciplīnas, tāpēc daru visu. Jūtu, ka progress ir, un par to priecājos. Ja nākotnē būs labāki rezultāti, iespējams, arī piedalīšos kādās sacensībās. Ar draugiem reizēm uzspēlējam basketbolu, volejbolu. Patīk arī braukāt ar riteni, garus gabalus gan nebraucu. Savukārt ziemā, ja atļauj laika apstākļi, slēpoju un slidoju.
— Kā veicas skolā?
— Mācībās sekmes ir ļoti labas, regulāri saņemu pilsētas stipendijas. No priekšmetiem vislabāk patīk vēsture, bet vislabāk padodas svešvalodas — angļu un krievu.
— Kas tu vēlētos būt nākotnē?
— Mērķis ir kļūt par sporta žurnālistu, jo man jau no bērnības patīk skatīties dažādus sporta raidījumus, un tas mani ir aizrāvis. Cenšos sekot līdzi dažādiem sporta veidu notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Līdz šim esmu rakstījis skolas avīzei, tur gan tēmas ir dažādas. Ja skolā jāraksta domraksti, tad vārdi diezgan labi raisās.
— Kā nokļuvi līdz Japānai?
— Par iespēju uz turieni doties pastāstīja direktors Uldis Jansons. Aprunājos ar ģimeni, viņi mani atbalstīja. Sapratām, ka tāda iespēja var būt tikai reizi mūžā. Uzrakstīju motivācijas vēstuli un kopā ar vienības vadītāja rekomendāciju nosūtīju uz Latvijas gaidu un skautu centrālo organizāciju. Pēc kāda laika man pateica, ka esmu apstiprināts.
Īsumā: motivācijas vēstulē rakstīju, ka vēlos apskatīt Japānu, Fudži kalnu, Tokiju un sadraudzēties ar viņu skautiem, lai gūtu pieredzi. Tobrīd tur notika arī skautu džamboreja, bet es ne tāpēc biju. Japānas, Latvijas skautu vienībām ir vairāku gadu sadraudzības projekts. Katru gadu viņi brauc pie mums un mēs pie viņiem. Kā vienā, tā otrā valstī dzīvošana notiek ģimenēs.
— Kādas starp abām valstīm ir skautu kustības atšķirības?
Man liekas, ka Latvijā skautu kustība ir interesantāka ar dažādām aktivitātēm — mēs ejam mežā, zāģējam, skaldām malku, kurinām ugunskurus. Japāņiem viss ir modernizēts, un mežā neviens neiet.
— Ko japāņu skauti saka par Latviju?
Cik es esmu dzirdējis, tad atsauksmes ir pozitīvas, jo daudzas lietas pie mums viņi darīja pirmo reizi. Pagājušajā gadā viņi piedalījās laivu braucienā pa Gauju. Šogad arī man sanāca pie viena no viņiem dzīvot. Viņš teica, ka Japānā nekas tāds nenotiek. Pie viņiem arī tas ir iespējams, bet kāpēc nenotiek, nezinu.
— Ko tad Japānas skauti dara?
— Visiem skautiem kopīga ir labo darbu darīšana — brīvprātīgi palīdzēt cilvēkiem. Arī viņi brauc uz nometnēm. Viņiem vairāk ir dažādas atrakcijas. Es pats biju pasākumā, kurā zāģējām bambusus, no kuriem veidojām caurules, tad vienā galā ielika nūdeles, kuras ar ūdens spiedienu šāva ārā, bet pārējiem tās bija jāķer. Viņiem ir arī bārbekjū pikniki, kuri notiek pilsētas nomalēs — tādos kā parkos, kur tas ir atļauts.
— Ko vēl piedzīvoji braucienā uz Japānu?
— Interesants bija divu dienu kāpiens Fudži kalnā, kura augstums ir 3776 metri — uzkāpšana bija grūta. Tuvāk kalna virsotnei mainās arī atmosfēras spiediens un ir arī mazāk skābekļa. Vērojot pasakainos skatus, par grūtībām piemirsu. Mums arī bija iespēja redzēt saulrietu.
Divas dienas apskatījām arī Tokiju. Viesojoties Latvijas vēstniecībā, satiku vēstnieces vietnieci, bijušo valmierieti Danu Rudāku. Tokijā ir pasaulē augstākais tornis — 636 metri. Manuprāt, tornis gan laikam ir uzcelts tikai tūristu apbrīnam un citas funkcijas tas nepilda. Mēs bijām 350 metru augstajā skatu laukumā. No tā, skaties kur gribi, pilsētai nevarēja redzēt ne gala, ne malas. Visur ļoti blīvi saceltas mājas, protams, ar daudziem debesskrāpjiem.
— Vai tu pats gribētu dzīvot tik lielā pilsētā?
— Lai gan apskatīt tādu pilsētu man patika, pats tur dzīvot negribētu — nepatīk, ka māja pie mājas un ļoti liela cilvēku burzma. Viņiem arī ir privātmājas, bet bez piemājas dārziņa. Valmierā ir vislabāk.
— Kā vēl tev pagāja vasara?
— Vasara bija piepildīta ar dažādiem notikumiem. Jūlija vidū kopā ar 11 Valmieras skautiem biju uz Baltijas džamboreju Igaunijā. Piedalījās arī somi, ungāri, beļģi, honkongieši. Pavadījām tur nedēļu — bija interesanti. Piemēram, skauti no Honkongas pirmo reizi mūžā zāģēja baļķi un ar cirvi skaldīja malku — tas mani pārsteidza. Ir interesanti vērot cilvēku, kā viņš dara kaut ko pirmo reizi.
Ar ģimeni katru gadu cenšamies kur aizbraukt. Šovasar bijām uz Rundāles pili, pa ceļam apskatot vēl dažādus objektus.
Antis Lūsa
Laikraksts Liesma un portālā eliesma.lv 21. Augusts, 2015
Jaunatnes spēks dziesmu un deju svētkos
2015. gada 16. jūlijā
Piecgades patriotiskākie un vienojošākie jauniešu svētki ir noslēgušies. XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki paliks atmiņā mums visiem ar vairākiem notikumiem. Tie liks mums aizdomāties un izvērtēt, kas jāmaina, lai uzlabotu nākamo svētku norisi. Patriotisms uzplaukst katrā jauni radītā dziesmā un nezūdošu vērtību atcerē. Septiņās dienās pierādījās, ka mēs, latvieši, esam vienoti, varam viens otru iepriecināt un radīt fantastiskas emocijas.
Dziesmu un deju svētki ir laiks, kad visi vienojas latviešu tradīciju atcerē. Ne visiem ir dota iespēja piedalīties šajos svētkos, bet cītīgākie bija 37 000 jauniešu pulkā, kuri vienojās dziesmā un dejā. Man šie bija pirmie dziesmu svētki, kurus es gaidīju ar lielu cerību. Tomēr ceļš līdz Mežaparka lielajai estrādei nebija no vieglākajiem.
Koris tika apmeklēts brīvprātīgi-piespiedu kārtā. Tikai pēc pirmās skates kora dalībnieki saprata, ka varam netikt uz dziesmu svētkiem. Apkārt tika runāts, ka dziesmu svētkos dziedās visu skolu kori. Vēl vairāk sarosījās arī kora vadītājas – Ilze Jansone un Ilvija Aizupiete. Otrā skate Valmieras Viestura vidusskolas jauktajam 10. – 12. klašu korim bija pēdējā cerība iegūt iespēju dziedāt svētkos. Kā jau filmās ar labām beigām, arī šis cīņas cikls noslēdzās pozitīvi. Otrajā skatē nodziedājām brašāk, ieguldītais darbs atmaksājās.
Gada gaidītākais notikums pienāca ātri. Vasaras vidū Rīga tika piepildīta ar dziedošiem un dejojošiem jauniešiem no visas Latvijas. Turpmākās septiņas dienas galvaspilsētas skolas bija naktsmītnes un jautra laika pavadīšanas vieta visiem jauniešiem. Valmieras Viestura vidusskola tika izmitināta Rīgas 16.vidusskolā. Jauktajam korim tika ierādīta vieta sporta zālē.
Jaunieši tika pārsteigti jau pirmajā dienā, kad uz brokastu šķīvjiem tika pasniegti griķi ar cīsiņu un kečupu. Ļoti sātīga dienas svarīgākā ēdienreize pirms aktivitātēm.
Ēdināšana nebija augstā līmenī. Bagātīgākā ēdienreize bija vakariņas, kad tika pasniegti divi ēdieni. Brokastis varēja būt labākas, bet par pusdienām vispār nav runas.
Viesturskolas koris pusdienoja Mežaparkā, citi brauca uz skolām vai saņēma siltu maltīti uz vietas. Pusdienu maisiņā bija trīs maizes šķēles, sagriezta desa (vakuumā), gurķis, nektarīns, mazā sulas paciņa un mitrās salvetes. Dienā bija trīs ēdienreizes, lai gan siltais ēdiens tika pasniegts tikai brokastīs un vakariņās. Respektīvi, bija divas ēdienreizes un viena uzkodu baudīšana. Tomēr savas privilēģijas svētku dalībniekiem bija. Degvielas uzpildes stacijā “Statoil” bija iespēja iegādāties saldējuma kokteili par 70 eiro centiem, parastā cena – 1,20. Kokteilis bija patiešām gards.
No ēšanas atkal atgriežamies svētku norisē. Mēģinājumi estrādē sākās plkst. 7:30. Tas ir saprotami, kāpēc tik agri, šajā jautājumā organizatori nav pelnījuši kritiku. No 7:30 – 8:30 notika stāšanās kolonnās uznācienam. Atminoties 2010.gada jauniešu dziesmu un deju svētkus, šī gada laikapstākļi nebija salīdzināmi. Ja pirms pieciem gadiem bija karstākie svētki, tad šogad bija tieši laikā. Saule necepināja dziedošos jauniešus mēģinājumu laikā, biežāk bija jūtama lietus klātbūtne. Citi teiks, ka tagad ir otra galējība – par aukstu. Uz to var atbildēt, ka tādā gadījumā bija jāģērbjas siltāk.
Laikapstākļi bija labi, lai dziedātu un koncentrētos tikai uz diriģentu. Protams, arī uz Justu – dziesmu svētku dalībnieku elku.
Justs bija kustību koordinators, kurš dziesmu laikā rādīja kustības lielajam korim. Vienā no mēģinājumiem korim nevedās ar konkrētu kustības izpildīšanu ritmā. Tāpēc šī kustība tika atkārtota vairākas reizes un tika pielikts vārds “Justs”. Tā puika iemantoja savu slavu un iekaroja meiteņu sirdis.
Svētku nepatīkamākais pārsteigums bija sestdienas ģenerālmēģinājumā notiekošais. Koncerts iesākās veiksmīgi un, kā pēc tam sacīja kordiriģenti, tad viss esot ritējis pēc plāna. Līdz brīdim, kad sāka parādīties pirmās izsaukuma zīmes. Izsaukuma zīmes parāda tad, kad kādam no dalībniekiem ir palicis slikti, lai mediķiem būtu skaidri redzams, kam jādodas palīgā.
Tā ir ierasta parādība, ka cilvēki ģībst, lielākoties bērni.
Pirmās izsaukuma zīmes parādījās, kad koncerts bija pusē. Tomēr tad parādījās arvien vairāk un vairāk. Dalībniekos bija jūtams neliels satraukums un panika, jo kas tāds vēl nebija noticis. Mediķi lauzās cauri dziedātājiem, lai nokļūtu pie jauniešiem, kuriem palicis slikti. Glābēju resursi nebija tik lieli, lai katra vienība nokļūtu pie izsaukuma zīmes. Palīgos nāca tautisko deju dejotāji un pat diriģenti. Milzīgs paldies jāsaka visiem, kuri iesaistījās šajā operācijā, lai palīdzētu. Pirmais diriģents, kurš devās korī, bija Gints Ceplenieks. Viņš palīdzēja iznest bērnus, kuriem palicis slikti, un ar smaidu nomierināja pārējos dalībniekus. Tāpat palīgos devās Edgars Vītols, Kaspars Ādamsons un Eduards Grāvītis.
Ģenerālmēģinājuma atcelšana bija pareizākais solis, jo bērni krita kā mušas viens pēc otra.
Pēc koncerta visi bija vieglā transa stāvoklī. Dalībnieki, kuriem palika slikti sacīja, ka tas esot noticis pēkšņi. Redzējuši, kā blakus stāvošajam ir palicis slikti, un notika ķēdes reakcija.
Uz karstām pēdām nezinātāji vainoja koncerta organizatorus un diriģentus, ka mēģinājumos bijusi pārāk liela slodze, nav ļauts apsēsties un kas tik vēl netika minēts. Tomēr vislabāk spriest var cilvēki, kas paši bija estrādē, redzēja to un izjuta.
Kora diriģenti nav vainīgi, ka kādam ir palicis slikti.
Īstos iemeslus, iespējams, mēs nekad neuzzināsim, bet vistuvāk patiesībai ir daži minējumi. Koncerts sākās 19:00, diena bija drēgna un estrādē bija aukstāk nekā ierasts. Visi bija apģērbušies koncerttērpos un neiedomājās, ka varētu būt auksti. Tāpēc nebija līdzi paņemts siltāks apģērbs. Daudziem bērniem šāda veida pasākums bija pirmo reizi, tāpēc uztraukums nekur neizpalika.
Visi labi zinām, ka uztraukumā paliek auksti, un vakars arī bija auksts, nav nekas pārsteidzošs, ja kādam paliek slikti.
Tālāk aiziet domino kauliņu efekts. Valmieras Viesturu vidusskolai ēšana pirms koncerta bija paredzēta trijos, ģenerālmēģinājums sākās septiņos, tātad – jau četras stundas bez ēšanas. Oficiāli koncerta noslēgums bija paredzēts apmēram desmitos vakarā, ģenerālmēģinājums būtu beidzies mazliet ātrāk. Koncertam noslēdzoties, bērni nebūtu ēduši septiņas stundas. Bērniem vēl nav iespējams uzkrāt tik lielais rezerves kā jauniešiem. Nākamajos jaunatnes dziesmu un deju svētkos lielāka uzmanība būtu jāpievērš ēdināšanai.
11.jūlija notikumi Mežaparka lielajā estrādē bija ārkārtas gadījums, tāpēc izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile sasauca ārkārtas sēdi, kurā piedalījās atbildīgās personas. Tika nolemts, ka tiek atcelts svētku gājiens. Sabiedrībā viedokļi dalījās – vieni atbalstīja ministres lēmumu, citi uzskatīja to par absurdu. Kā jau tika minēts, tad šis bija ārkārtas gadījums, tāpēc ministre pieņēma, iespējams, nepopulārāko, bet drošāko lēmumu.
Noģībušie bērni, kuri tika nogādāti slimnīca, tika izrakstīti vien nākamajā dienā. Nebija simtprocentīga pārliecība, kas tad bija ģībšanas cēlonis. Protams, dalībniekiem tas bija šoks, bet jau pirms ministres lēmuma daudziem bija zināms plāns “B”. Kā savā Twitter kontā dalījās aktieris Intars Rešetins “Dzsv. bez gājiena būtu tāpat kā zemenes ar pienu tikai bez zemenēm.” Nevar nepiekrist, jo gājiens ir tradīcija, kura nav laužama. Vilšanās bija daudziem bērniem, kuri jau bija devušies mājās, jo oficiāli gājiens tika atcelts, bet, ieslēdzot televizorus, redzams, ka gājiens notika. Vecāki bērniem bija sarūpējuši puķu pušķus, vainagus un tagad tā pēkšņi to visu vajadzētu mest ārā?! Gājienā piedalījās 80% dalībnieku, gandrīz visi. 20% vidū bija dalībnieki, kuri vēlējās doties gājienā, bet nevarēja, jo bija jau mājās, un jaunieši, kuriem nebija interese. Ministres lēmums bija pareizākais, jo bērnu drošība ir pirmajā vietā.
Gājiens norisinājās pozitīvi, un visi dalībnieki bija apmierināti ar paveikto. Tā bija laba iesildīšanās pirms noslēguma koncerta. Noslēguma koncerta vakarā bija siltāk nekā ģenerālmēģinājumā. Dalībnieki bija nodrošinājušies ar papildu apģērbu un tika piekodināts, lai visi uzņem vairāk šķidruma. Kaujas gatavībā dalībnieki stājās kolonnās un ieņēma vietu estrādē. Noslēguma koncerta programma bija saīsināta, un dažās dziesmās kustības tika izpildītas sēdus, nevis stāvot kājās. Koncerts tika aizvadīts godam, vien ar pāris izsaukuma zīmēm. Arī šajā koncertā diriģenti palīdzēja dziedātājiem, padodot pudeles, daloties ar smaidu un uzmundrinot.
Svētki kopumā tika aizvadīti godam, par spīti neparedzētajiem notikumiem. Esam ieguvuši labu mācību priekšdienām. Koncerta mākslinieciskais vadītājs Gints Ceplenieks LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” aktualizēja jautājumu par Mežaparka estrādes uzlabošanu ar avārijas izejām un citiem drošības pasākumiem. Daži jaunieši, kuriem ģenerālmēģinājumā palika slikti, pat tika izguldīti telpā, kas savieno kāpņutelpu un estrādi. Tāpēc par šo jautājumu vajadzētu padomāt atbildīgajām personām.
Cilvēkiem, kuri izteica negatīvos komentārus par diriģentiem un organizatoriem, vajadzētu nolaist tvaiku. Ja nav zināms, kādi ir iemesli notikumiem Mežaparka estrādē, tad labāk muti turēt ciet.
Dziesmu un deju svētki nedrīkst būt ar negatīvu piegaršu. Tas ir mūsu patriotisma un kopības apliecinājums. Esam ieguvuši labu mācību turpmākajiem svētkiem.
Valmieras Viestura vidusskolas 10.b klases audzēknis KRIŠJĀNIS PUNDURS darbojas arī Valmieras 4. skautu vienībā. Pavisam nesen viņš atgriezās no Japānas, kur apciemoja tās zemes skautus.
Piecgades patriotiskākie un vienojošākie jauniešu svētki ir noslēgušies. XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki paliks atmiņā mums visiem ar vairākiem notikumiem. Tie liks mums aizdomāties un izvērtēt, kas jāmaina, lai uzlabotu nākamo svētku norisi. Patriotisms uzplaukst katrā jauni radītā dziesmā un nezūdošu vērtību atcerē. Septiņās dienās pierādījās, ka mēs, latvieši, esam vienoti, varam viens otru iepriecināt un radīt fantastiskas emocijas.
Koris tika apmeklēts brīvprātīgi-piespiedu kārtā. Tikai pēc pirmās skates kora dalībnieki saprata, ka varam netikt uz dziesmu svētkiem. Apkārt tika runāts, ka dziesmu svētkos dziedās visu skolu kori. Vēl vairāk sarosījās arī kora vadītājas – Ilze Jansone un Ilvija Aizupiete. Otrā skate Valmieras Viestura vidusskolas jauktajam 10. – 12. klašu korim bija pēdējā cerība iegūt iespēju dziedāt svētkos. Kā jau filmās ar labām beigām, arī šis cīņas cikls noslēdzās pozitīvi. Otrajā skatē nodziedājām brašāk, ieguldītais darbs atmaksājās.
