Kontakti:

Valmieras Viestura vidusskola
Roberts Segliņš
Viestura aleja 3, Valmiera
LV 4201
E-pasts: vvvspriditis@inbox.lv
Fakss: 64207592
Tālr: 29117692 (R. Segliņš)

Direktora vietniece audzināšanas un ārpusstundu darbā
Agnese Degle
Tālr: 64207590

Jaunumi

VI BĒRNU UN JAUNIEŠU TEĀTRU FESTIVĀLS MŪSU SKATĪJUMĀ
2013. gada 8. maijā

  Anna Paula Gruzdiņa (11. a kl.)       

           19. un 20. aprīlī Viesturos atkal teātra svētki . Lai gan viss jau kādu laiku noklusis, joprojām dažbrīd šķiet, ka Lielajā zālē skan aplausi un ovācijas. Un kā gan citādi, jo izrādes- gan garas, īsas, rotaļīgas, gan nopietnas- patiesi tika spēlētas no visas sirds.

               Man šis bija otrais festivāls, bet paliks atmiņā ar pilnīgi citām sajūtām, domām un uzdevumiem, nekā manā pirmajā teātra festivālā „...un es iešu un iešu!” 2012.gada pavasarī šeit, Viesturskolā. Atceros, ka pagājušo gadu kopā ar kādu klasesbiedreni, vēdinot zāli un kārtojot krēslus pēc izrādēm, runāju par to, ka nākošgad noteikti  gribētu kaut ko spēlēt- kaut vai krūmu, kaķi vai peli. Šogad, pirms iešanas uz skatuves  mūsu izrādē „Neatvairāmās grēcinieces”, kad zāle pārpildīta ar skatītājiem un varēja dzirdēt katru mazāko troksnīti, par tiem kaķiem un pelēm mazliet pasmaidīju...

            Tik jauki bija atkal satikt aizvadītajā gadā iepazītos cilvēkus un vērot viņus pilnīgi citās izrādēs nekā iepriekš, jo visi bija gadu strādājuši, lai žūrijai un skatītājiem parādītu labāko. Tā ir lieliska tradīcija- gadu no gada Viesturskolā satikties dažādām paaudzēm, kuras ne tikai mācās aktierspēli  un apgūst izrāžu vērtēšanas iemaņas , bet arī lēnām top par cilvēkiem, kam ar teātri saistās brīnišķīgi piepildīts, dzīvs un svarīgs laiks. Viņi ir tie,  kuri  ar katru izrādi kaut ko jaunu atklāj arī sevī. Tas attiecas kā uz spēlmaņiem, tā uz skatītājiem.

             Un patiesi, ja visu vērtē no cita skatupunkta, mazliet aizklājot emociju un atkalsatikšanās prieka līniju, un skatās uz festivālu kā cilvēks no malas, tad, manuprāt, teātra festivāls ir lielisks veids kā patīkami pavadīt laiku, iepazīt daudz jaunu, interesantu cilvēku un gūt daudzveidīgas emocijas. 

            Skatoties ļoti dažādās un pilnīgi atšķirīgās Latvijas vietās tapušās izrādes, tajās visās tomēr ir kas kopīgs- dzirkstelītes jauno aktieru acīs. Un tās nevar atsvērt ne diplomi, ne materiālas balvas vai goda raksti. Tām vislielākā un patīkamākā balva – sirsnīgi un patiesi aplausi, kas paceļas līdz Viesturskolas zāles griestiem, tur sastopas ar citiem, izšķīst miljons sīkos gabaliņos un itin kā veldzējošs lietus vasaras karstākajā dienā atvēsina aktierus pēc izrādes kā pēc gara un smaga, bet patīkami nogurdinoša darba cēliena.

          Un ir vērti garie mēģinājumi, runas un kustību stundas, jo mēs turpinām to, kas tik daudziem cilvēkiem ir svarīgs. Mūsu režisoriem, skolotājiem, skatītājiem, un , protams, mums pašiem arvien vairāk. Jo teātris un dzīve – šie vārdi tik daudziem nozīmē vienu un to pašu.

*

Signe Sēne (11. a kl.)

                 Ar pozitīvām emocijām 19. un 20.aprīlī notika VI Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivāls „...un es iešu un iešu!” Tā kā mācos teātra klasē, šis bija viens no maniem visu gadu gaidītākajiem pasākumiem, un es izbaudīju katru tā minūti.

                Manuprāt, festivāls bija izdevies. Protams, dažas izrādes bija spožākas, citas ne tik spožas, bet ikvienā no tām varēja atrast kaut ko pozitīvu un saistošu. Vislabāk man patika izrādes „Minkuparks” un „Mūsu Pelnrušķīte” .

                 Dzejas uzvedumā„Minkuparks” visvairāk saistīja mazie aktieri. It īpaši patika tas, cik emocionāli un nepiespiesti viņi runāja un izturējās. Tā vien šķita, ka uzstāšanās viņiem nav nekāda problēma, un tā ir viņu ikdiena. Pilnīgi bez satraukuma un bez kļūdām katrs izdzīvoja savu tekstu, un mums bija iespēja priecāties par mazo bērnu paveikto darbu.

               Izrādē „Mūsu Pelnrušķīte” man patika tas, ka pavisam parasta bērnu dienu pasaka arī tika parādīta, kā parasta bērnu dienu pasaka. Nebija meklēta kāda īpaši dziļa doma vai jēga. Ar labu aktierspēli, tērpiem un dekorācijām, izrāde ļāva atgriezties bērnībā un atcerēties to prieku, ko šī pasaka sagādāja toreiz.

          Protams, man vislielāko prieku sagādāja iespēja festivālā piedalīties ar mūsu izrādi „Neatvairāmās grēcinieces”. Bet vēl lielāks prieks bija tad, kad tā ieguva nomināciju „Festivāla spožākā izrāde”. Pēc labi paveikta darba vienmēr ir prieks, bet šoreiz tas bija vēl lielāks, jo arī izrādē ieguldītais laiks un enerģija bija liela, un viss tika darīts no sirds.

                  Kopumā varu teikt, ka festivāls ir vienreizējs, neaizmirstams pasākums. Katrs, kurš tajā piedalās, iegūst milzīgu pieredzi. Lai ko šajā pasākumā darītu - spēlētu izrādes, ierādītu vietas vai vienkārši apmeklētu to -, tā ir iespēja labi pavadīt laiku un iegūt sev daudz noderīga.

Ilga  Vālodze  Ābele (11.a kl.)

            Jau sesto gadu uz divām dienām Viesturskola kļūst par kārīti, kur notiek viss – dzīvo cilvēki, kas sabraukuši no visas Latvijas, tiek izrādītas izrādes, gaiteņos dzirdami smiekli un sarunas visas nakts garumā. Tas viss manī izraisa tik ļoti daudz patīkama satraukuma, sajūsmas, ka nevienu mirkli nespēju mierīgi nosēdēt.

           Es šajā festivālā esmu otro gadu un šogad arī piedalos. Tā kā savu izrādi spēlējam festivāla otrajā dienā, pirmajā noskatos gandrīz visas izrādes. Izrāžu ir ļoti daudz, un brīžam pat kļūst grūti visu uztvert, bet ir iegūta viela vēlākām pārdomām. Visās izrādēs kūsāja enerģija. Pēc pirmās garās izrāžu dienas, vēlu vakarā, notika teātra sporta turnīrs. Ak, ja varētu izteikt, cik ļoti brīnišķīgi tas viss norisinājās! Tās sajūtas ir neatkārtojamas, un tobrīd lika man justies ļoti dzīvai.

            Pēc tam ilgi augšā nepaliku, jo bija svarīgi kārtīgi izgulēties, lai varētu godam nospēlēt savu lomu. Otrajā dienā neredzēju nevienu izrādi, jo rūpīgi gatavojos savam iznācienam. Visu laiku iekšā nerima skraidīt satraukuma skudriņas, un tad, kad izgāju uz skatuves, bija pilnīgi pārliecināta savā apziņā, ka tur ir jābūt un sasodīta apņēmība parādīt labāko.

           Ir izjūtas, kuras nav iespējams izstāstīt, bet ir pārliecība, ka tās ir jāizdzīvo. Viesturskolas teātra festivāls ir jāizdzīvo katram teātri mīlošam jaunietim, un par to, ka būs jānožēlo, nav jābaidās.

*

Alvis Priedītis (11.a kl.)

           Valmieras Viestura vidusskolā 2013 . gada 19. un 20. aprīlī notika VI Latvijas bērnu un jauniešu teātra festivāls „...un es iešu un iešu!”. Šajā festivālā visi bija ieradušies ar vienotu mērķi- baudīt teātra mākslu, tādēļ skolā valdīja patīkama gaisotne.  

           Kā izcilākos sniegumus šo divu dienu garumā, manuprāt, varu izcelt četras labākās izrādes . Kā pirmo gribu minēt Talsu novada bērnu un jauniešu centra teātra studijas "Spēle" Māra Čaklā dzejas uzvedumu "Minkuparks" (režisore Antra Puriņa). Šī izrāde man lika atcerēties sevi  bērnu dienās. Ļoti laba režija. Viss bija kārtīgi saplānots un pārdomāts.

         Kā otru varu nosaukt pamatskolas ''Rīdze" jauniešu teātra studijas "Mēs"   Federiko Garsijas Lorkas lugas „Asinskāzas” izrādi (režisore Ligita Smildziņa). Šīs izrādes režija, pēc manām domām, bija teicama, jo ietvēra sevī dziļu domu. Jūtas, ko nesam paši sevī, kaisle, neprāts, pārpasaulīgais , kas traucē iekļauties kādā sistēmā. Konflikts ar iekšējo pasauli, kas ved cilvēku uz iznīcību, uz neapdomātu rīcību, līdz beidzot visam pienāk gals. Cilvēks vairs nedomā, kur bija sākums, ieslīgst tumsībā, cenšas meklēt izeju bez mērķa, līdz attopas ar nazi krūtīs, un sāpju pilnais ceļš beidzas. Viss tikai un vienīgi mīlestības vārdā. Kā ļoti meistarīgas aktierspēles panākumu varu uzsvērt Artūra Morozova atveidoto līgavaiņa lomu. Manuprāt, ir visnotaļ ļoti sarežģīti iejusties tik problemātiska cilvēka lomā.

          Ļoti grandioza Rīgas franču liceja izrāde "Garšīgās vakariņas'' (režisore Velga Līce). Tas tiešām bija kaut kas  līdz šim neredzēts! Patika radošā pieeja, parādot, ko var sasniegt ar gaismas efektu un balto drēbju palīdzību. Drēbju skapis, drēbes - īpaša pasaule, kas ietver arī mūsu pasauli.  Šī izrāde ieveda auditoriju pasaku pasaulē, lika domāt par lielo fantāziju, kas mums ikkatram bija bērnībā. Tiešām laba un savdabīga izrāde kopumā. Kā pašu grandiozāko gribu minēt mūsu pašu Valmieras Viestura vidusskolas teātra "Sprīdītis" muzikālo izrādi pēc kinofilmas "Čikāga” motīviem "Neatvairāmās grēcinieces" (režisori - Inese Ramute, Roberts Segliņš). Teicama un pārdomāta režija lika iejusties pagājušā gadsimta 20. gados. Nauda un slava, uzplaukstošs zelta laiks, par kuru tiek aizmirsts pēc pirmās slepkavības. Tikai viens, pavisam niecīgs solis var izšķirt visu. Slava starp cietuma restēm, meli un brīvība. Lielā preses ietekme, kas visu to pastiprināja. Šajā izrādē lielu aktieru meistarību parādīja Anna Paula Gruzdiņa  Roksijas Hārtas lomā, Ilga Vālodze Ābele Velmas Kellijas lomā, Tomass Tulinskis  Amosa Hārta lomā, arī Dinārs Sārs, kurš iejutās labākā  tālaika Čikāgas advokāta lomā. Visas izrādes laikā  tās intriga saistīja skatītāju uzmanību.

        Šis Latvijas bērnu un jauniešu teātra festivāls manī ir atstājis tikai un vienīgi labus un pozitīvus iespaidus. Bija tāda interese, ka noskatījos visas septiņpadsmit izrādes. Tāds nebiju vienīgais. Publika tiešām radīja to īsto vidi un atbalstu, jūtot līdzi uz skatuves notiekošajam. Noteikti apmeklēšu šādu pasākumu arī nākamgad. Esmu ļoti priecīgs, ka "Sprīdītis"  teicami parādīja sevi arī šīgada festivālā.                           


Lai dzīvo festivāls!

            Ar šo režisores Daces Jurkas vēlējumu sestdien Valmieras Viestura vidusskolā noslēdzās VI Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivāls. Divās dienās bija iespēja vērtēt, salīdzināt un gūt jaunas ierosmes tālākajam radošajam darbam. Ļoti dažādi un interesanti visi 15 festivāla  kolektīvi, kas pārstāvēja visus četrus Latvijas vēsturiskos novadus. 17 izrāžu parādē valdīja īsts sacensību gars – vēlēšanās parādīt savu radošo potenciālu žūrijām un skatītājiem. Un tomēr – katra izrāde ir ne tikai prieks tās veidotājiem, bet arī atbildība savā, skatītāju un mūsu laika priekšā. Tāpēc arvien ir jādomā par iestudējumu māksliniecisko kvalitāti un jauniem, netradicionāliem meklējumiem, kas radītu pārsteigumu. Katrā festivālā sasniegumu latiņa tiek pacelta arvien augstāk, lai pēc gada jau būtu atkal jaunas virsotnes.

            Lai izrāžu vērtējums būtu daudzpusīgāks, tradicionāli sniegumu vērtēja divas žūrijas. Teātra profesionāles - teātra zinātniece Edīte Tišheizere, režisores Dace Liepeniece, Dace Jurka – pārstāvēja Lielo žūriju. Viņu vērtējums stingrs, objektīvs un labestīgs attieksmē pret jaunajiem teātra spēlētājiem. Katra kolektīva darbā saskatīts pozitīvais kodols, uz kā balstās izrāde. Ikvienam kolektīvam festivāla beigās īpaša savdabīga nominācija par labi paveiktu darbu. Lielā žūrija vairākkārt atzīmēja interesantu faktu, ka šoreiz viņu nopietni izsvērtais vērtējums ļoti bieži sakrīt ar otras - bērnu un jauniešu - žūrijas emocionāli ekspresīvo vērtējumu. Arī skatītāji, festivāla dalībnieki, bija kā jūtīgs barometrs. Viņi izrādēs priecājās par veiksmes brīžiem, atbalstot tos, kas ir uz skatuves, reizē arī pārdzīvojot kļūdas un neveiksmes.

            Šajā festivālā apstiprinājās tas, cik nozīmīgi, lai katrs teātris būtu izvēlējies vēstīt izrādē par to, kas jauniešus šobrīd satrauc. Jūrmalas Valsts ģimnāzijas teātris izveidojis kolektīvu radošu darbu ar zīmīgu nosaukumu „Robeža”. Aktieri kopā ar režisori Daci Umbraško vēsta par mūsdienu vidusskolēnu daļas ikdienu, kas reizēm ir tik sekla. Viņu dzīvē pietrūkst ideālu, orientēšanās dzīves vērtībās, un emocionālais tukšums var sagādāt nepatīkamus brīžus līdzcilvēkiem. Skatītājos interesi radīja Tukuma bērnu un jauniešu teātris „Knifiņš”, kas parādīja neparastu izrādi „Mūsu Pelnrušķīte”, izmantojot pazīstamās Andersena pasakas motīvu. Pārsteidza neierastais spēles veids, kas piešķīra senai pasakai tik mūsdienīgas krāsas.

            Abu žūriju viedokļi saskanēja, izvēloties labāko un spožāko šī festivāla izrādi. Par 2013. gada festivāla konkursa uzvarētāju tika atzīta Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu teātra „Sprīdītis” muzikālā izrāde „Neatvairāmās grēcinieces”. Tika atzīmēts, ka šajā izrādē ir izcila horeogrāfija (horeogrāfe Lelde Feldmane) un režija (režisori - Inese Ramute un Roberts Segliņš), arī labi aktierdarbi – pieci lomu tēlotāji saņēma atzinības par īpaši radošu darbu. Augsts vērtējums visam izrādes ansamblim, jo šī izrādes panākumu pamatā ir ikviena dalībnieka precīzi paveiktais darbs. Šogad uzmanību guva tieši muzikālās izrādes. Jauniešu žūrijas atzinības arī Valmieras 5. vidusskolas teātrim par emocionāli spēcīgu aktierspēli izrādē „Mūzikas skaņas”. Festivāla izskaņā tika piešķirta ceļojošā balva – Sprīdīša stabulīte –, kas atkal glabāsies Valmierā līdz nākamajam festivālam.

            Šajā festivālā izrādes bija plaši apmeklētas. Paldies ieinteresētiem skatītājiem! Festivāla rīkotāji atvainojas tiem skatītājiem, kuri vietu trūkuma dēļ nevarēja noskatīties iecerētās izrādes. Skolēnu teātris „Sprīdītis” apsola, ka jauno izrādi „Neatvairāmās grēcinieces” visdrīzākajā laikā parādīs atkārtoti. Aicinām sekot informācijai skolas mājas lapā „ viesturi.edu.lv” sadaļā „Aktuāli”!

Māris Lapsiņš

(Laikraksts "LIESMA" 23.04.2013.)

 

TALSU REŽISORES VIESIZRĀDE BIJUŠAJĀ SKOLĀ
2013. gada 8. maijā

TEĀTRU FESTIVĀLĀ PIRMOREIZ. Talsu teātra studijas "Spēle" režisore, Viesturskolas absolvente Antra Puriņa ar sava Minkuparka mīluļiem.

            Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā „... un es iešu un iešu!” pirmoreiz piedalījās Talsu novada bērnu un jauniešu centra teātra studija „Spēle”. Tās dalībnieki Viesturskolas Mazajā zālē visus iepriecināja ar M. Čaklā dzejas uzvedumu „Minkuparks”. Skatītāji ar lielu labvēlību vēroja mazos jaunāko klašu aktierus, kas pārsteidza ar dabisko, režisores iecerēto dzejas pasniegšanas manieri. Žūrijas vērtējums festivāla noslēgumā bija īpašs - atzinība Talsu studijai „”Spēle” par izcilu saskaņu starp dzeju, aktieriem un skatītājiem.

           Tā nebija nejaušība, ka bērnu kolektīvs no Talsiem bija mērojis tālo ceļu uz Valmieru. Viņu režisore Antra Puriņa (Bebere) ir Valmieras Viestura vidusskolas 1980. gada teātra klases absolvente. Savulaik, 70. gadu beigās, viņa bija Tautas teātra „Sprīdītis” izrādes „Runcis zābakos” titullomas tēlotāja. Tad pirmais E. Smiļģa muzejā saņemtais diploms par šīs lomas teicamu atveidojumu. Arī sapņi, ka viņas dzīve būs saistīta ar teātra mākslu. Spītējot dzīves izaicinājumiem, Antra 1997. gadā pabeidza Konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu un nu varēja sevi  radoši pieteikt  kā izrāžu veidotāja.. Ir strādāts Ziemeļvalstu ģimnāzijā, veidojot Žetona vakara izrādes un citus iestudējumus skolēniem. Viņas režisores darbs un pieredze labi noder arī Latvijas Nedzirdīgo savienības pasākumos.Talsu pamatskolā iestudētas izrādes :"Īkstīte", "Aizburtais sniegs", "Kaķīša dzirnavas", kurās tiek iesaistīts viss skolas kolektīvs un arī skolotāji.

                Antra ļoti mīl teātri un tāpēc vienmēr ir gatava iegriezties savā Valmieras Viestura vidusskolā, kur guvusi pirmos spilgtākos iespaidus teātra mākslā. Te joprojām viss saistās ar režisoru Zigurdu Ķesteri, kas viņai bija liela autoritāte un reizē labs paraugs, kā aicināt jauno paaudzi pievērsties teātra mākslai. Šogad Antras vēlēšanās no jauna piepildījās. Viņa Talsu skolēnus varēja iepazīstināt ar savu skolu un skolēnu teātri „Sprīdītis”. Divas festivāla dienas bija kā gaišu atmiņu stundas un reizē arī gandarījuma mirkļi par to, ka režisors Roberts Segliņš un citi viesturieši  sekmīgi turpina  teātra pamatlicēja skolotāja  Zigurda Ķestera mūža darbu jaunajā gadsimtā. Piedaloties festivālā, Antra ieguva jaunus iespaidus, idejas tālākajam darbam. Šī tikšanās un jaunu kontaktu veidošana ir ļoti svarīga ikvienam režisoram, kas ar sirdi un dvēseli kalpo teātrim. Ar šādu atziņu no festivāla dienām Antra atgriezās mājās, lai turpinātu bērnos atklāt  pirmo teātra mākslas brīnumu.

 

Māris Lapsiņš,

 VVV skolas vēstures skolotājs

IEPAZĪSTAM LIETUVIEŠU ZEMI UN TEĀTRI
2013. gada 6. maijā

            Aprīlī, tieši pirms teātru festivāla Viesturskolā, mēs no 10.a un 11.a klases devāmies ekskursijā uz Lietuvu. Apskatījām vairākus tūristu iecienītus objektus. Nobaudījām lietuviešu tradicionālos ēdienus. Tomēr šī brauciena mērķis bija ne tikai Lietuvas iepazīšana, bet arī Lietuvas teātra izrādes noskatīšanās.

            Pirmajā dienā visu pēcpusdienu pavadījām, iepazīstoties ar Viļņu. Bijām Viļņas katedrālē, Sv. Annas baznīcā, Ģedimina kalnā, pastaigājāmies pa vecpilsētu. Pēc ekskursijas varu teikt, ka Viļņa ir ļoti skaista pilsēta, un es labprāt tajā atgrieztos vēl kādu reizi.

             Vakarā devāmies uz režisora Oskara Koršunova izrādi „Romeo un Džuljeta”, kas notika Teātra arēnā. Izrāde bija ļoti pārsteidzoša. Domājot par pazīstamo lugu pirms skatīšanās, nevarēju pat iztēloties kaut ko tādu, kas bija vērojams uz skatuves. Biju sagatavojusies nopietnai, varētu pat teikt dramatiskai, izrādei, bet tad gaismas nodzisa, un....priekšā pavērās skats uz maiznīcu. Abas naidīgās dzimtas tika parādītas kā divas beķerejas, kas sacenšas savā starpā.  Man šī izrāde tiešām ļoti patika. Protams, nelielas grūtības sagādāja tas, ka izrāde bija lietuviešu valodā, bet pēc tās, visu pārdomājot un atceroties, tas vairs nekādas problēmas nesagādāja. Ļoti patika tas, ka iztiekot bez lielām dekorācijām, krāšņiem, tam laikam atbilstošiem, tērpiem, ir iespējams izveidot tādu izrādi, kuru spēj saprast pat cilvēki, kuri atbraukuši no citas valsts. Ja man būtu iespēja, tad es pilnīgi noteikti vēlētos noskatīties šo izrādi vēl vienu reizi.

             Otrajā dienā turpinājām Viļņas apskati un tad devāmies uz Traķu pili. Izstaigājuši un iepazinuši visu lielo, skaisto, ne reizi neieņemto pili, mēs devāmies nobaudīt vienu no lietuviešu tradicionālajiem ēdieniem – kibinu.

Mūsu nākamā pietura bija Kauņa. Tur mēs bijām divos muzejos, kā arī paraudzījāmies uz pilsētu no baznīcas torņa.

Kopumā varu teikt, ka ekskursija bija ļoti izglītojoša un interesanta. Lietuva ir ļoti skaista kaimiņzeme. Izrāde bija izcila, un es ceru, ka šī nebūs pēdējā reize, kad es dodos ekskursijā uz Lietuvu.

Signe Sēne (11.a kl.)

            Mūsu uzmanību Lietuvas brauciena laikā saistīja angļu dramaturga Viljama Šekspīra traģēdijas „Romeo un Džuljeta” izrāde Viļņas teātra arēnā. To veidojis pasaulslavenais režisors Oskars Koršunovs. Spoži, krāšņi, mūsdienīgi. Tas ir kas tāds, kad pēc noskatīšanās cilvēki paliek stāvot kājās un veltot aplausus aktieriem vēl piecas minūtes pēc izrādes beigām.

          Režisors to visu attēlojis diezgan mūsdienīgi. Darbība notiek maiznīcās. Tur ir  miltu kaujas un ritmiski strīdi - kurš nu kuru pārspēs. Pats sākums. Aktieri no katras ģimenes stāv savā skatuves pusē, katra dzimta savā maiznīcā. Neko nedara, vienkārši stāv. Un, nedarot neko, esot sastinguši, aktieri izpelnās pirmos aplausus no skatītāju puses. Un tad, ar lielu troksni viss sākas. Aktieri sāk darboties, skatītāji nobīstas no pēkšņā trokšņa, bet tajā pat laikā ir sajūsmā par to, ko viņi veido uz skatuves. Sākas ritmiskās kaujas, cīņa starp Monteki un Kapuleti dzimtām. Mazliet haoss, bet šoreiz haoss nav kā haoss, jo  viss ir saprotams. Dzimtas cīnās, cīnās ar mīklu, cīnās ar miltiem, viss notiek.

          Lai arī nesaprotu ne vārda no tā, ko aktieri runā, doma ir skaidra tāpat. Paiet kāds laiks, kad saprotu, kurš ir grāfs, kurš Veronas princis, kura ir skaistā Džuljeta.

          Manas lielākās simpātijas izpelnās Džuljetas aukle. Burvīga aktrise, unikāla, pārsteidzoša, savā veidā izcila. Izbolītās acis sākumā, klibošana izrādes laikā, nedarot, var teikt, neko, spēj panākt, ka visa teātra arēna smejas. Satriecošs talants.

          Interesanta pieeja tam, kā uz skatuves atainot to, kā cilvēki mirst. Oskars Koršunovs to bija panācis ar miltiem. Nebija ļoti garās miršanas epizodes. Ja cilvēkam seja ir ar miltiem, visa balta, viss ir skaidrs, viņš ir miris. Ļoti daudz šajā izrādē tika izstāstīts „caur miltiem”.

           Kopumā izrāde atstāja ļoti labu iespaidu. Labprāt skatītos vēlreiz. Ļoti žēl, ka šis režisors vēl nav neko iestudējis Latvijā.

Inese Vilnīte (11.a kl.)

 

JAUNA MUZIKĀLA IZRĀDE MŪSU TEĀTRĪ
2013. gada 12. aprīlī

PIRMIZRĀDES                 2013.G.                            9.UN 10.APRĪLĪ

VALMIERAS VIESTURA VIDUSSKOLAS SKOLĒNU TEĀTRIS “SPRĪDĪTIS”


NEATVAIRĀMĀS GRĒCINIECES

 


 Muzikālā izrāde veidota pēc kinofilmas „Čikāga” motīviem. Darbības vieta un laiks - Čikāga pagājušā gadsimta 20. gados. Roksija Hārta, cenšoties kļūt par šovbiznesa zvaigzni, izmanto visus līdzekļus. Viņa piedzīvo to, ka no slepkavības līdz slavas augstumiem ir tikai viens solis. Satiekoties cietumā ar Velmu Kelliju, Roksija pārliecinās, ka sapņu piepildīšanas ceļā nekas nav svēts. Cilvēka dzīvībai biznesa ciniskajā pasaulē nav vērtības, jo valda nauda, meli, nodevība, un visu nosaka preses milzīgā ietekme uz cilvēku likteņiem. Par popularitāti tiek maksāts dārgi, bet tā ir tikai kā ilūzija, kā dzīves cirks.

LOMĀS

Roksija Hārta – Anna Paula Gruzdiņa / Evita Ramata

Velma Kellija – Ilga  Vālodze Ābele / Marta Veldre

Billijs Flins – Dinārs Sārs

Mamma Mortone – Sarmīte Maļiņina

Amoss Hārts – Tomass Tulinskis

Konferansjē – Sandris Štāls

Harisons – Jānis Vidovskis

Mērija Sanšaina – Munise Šuksta

Freds Keiselijs – Gintars Ojārs Hāns

Bakstera jaunkundze – Agnese Tauriņa

Borosēvičas kundze – Signe Sēne

Jautrās slepkavnieces – Inese Vilnīte, Signe Sēne, Agnese Tauriņa, Krista Biseniece,

                                      Anete Monta Volksone

Policisti – Roberts Vītiņš, Linards Mūsiņš

Tiesnesis – Roberts Vītiņš

Reportieres – Anete Monta Volksone, Inese Vilnīte, Signe Sēne, Elīna Rubule ,

                      Līga Zeltiņa, Daiga Gončare, Dita Miķelsone, Vitija Viktorija Vanaga,

                      Rēzija Elstiņa, Dārta Ozola

Dejotājas bārā, muzikanti, cietumnieces, korespondenti, puiši, zvērinātie tiesā –

                      Ance Fimbauere, Dita Miķelsone, Lelde Gūtmane, Kristiāna Runce,

                      Vitija Viktorija Vanaga, Ella Karīna Grāvīte, Anna Dace Majore,

                      Daiga Gončare, Dārta Ozola, Rēzija Elstiņa, Elīna Rubule, Līga Zeltiņa,

                      Linards Mūsiņš, Jānis Vidovskis, Roberts Vītiņš, Sandris Štāls

Bāra meitenes – Evita Ramata / Anna Paula Gruzdiņa

                          Marta Veldre / Ilga Vālodze Ābele

Taisnīgas tiesas dieviete Temīda – Anete Monta Volksone

Akrobāte – Krista Biseniece

Mūķene –Anna  Dace  Majore

Suns – Lelde Gūtmane

Klauns – Inese Vilnīte

Ķīniete – Kristiāna Runce

Pele – Signe Sēne


IZRĀDI VEIDOJA

 

Režisori – Inese Ramute un Roberts Segliņš

Horeogrāfe - Lelde Feldmane

Kostīmu māksliniece - Īrisa Ozola

Gaismotājs – Niks Cipruss

Skaņu operators – Roberts Segliņš

PALDIES

par atbalstu izrādes muzikālā noformējuma veidošanā skolotājām

Ilzei Jansonei, Ilvijai Aizupietei un skolotājam Guntaram Aizupietim

un

Valmieras Viestura vidusskolas skolotājiem par atbalstu un sapratni

sarežģītajā izrādes mēģinājumu procesā!

 

PATEICAMIES

Viesu namam „Ķoņu dzirnavas” un Valmieras Pārgaujas ģimnāzijai par sniegto palīdzību

izrādes tapšanā!

 

*  * *


PRESES KONFERENCĒ. Reportieru jautājumu Velmai Kellijai (Ilga Vālodze Ābele) ir daudz. Viņas advokāts Billijs Flins (Dinārs Sārs) cenšas panākt vēlamo rezultātu.

 Klāva Zvejnieka foto

Pirmizrādes - pirms teātru festivāla

           Šajā nedēļā Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu teātrī „Sprīdītis” divās pirmizrādēs skolasbiedru un skolotāju atzinību un aplausus ieguva muzikālās izrādes „Neatvairāmās grēcinieces” abu sastāvu aktieri un izrādes veidotāji. Jauniestudējuma darbība notiek Čikāgā pagājušā gadsimta 20. gados. Roksija Hārta, lai kļūtu par šovbiznesa zvaigzni, izmanto visus līdzekļus. Viņa piedzīvo to, ka no slepkavības līdz slavas augstumiem ir tikai viens solis. Roksija savas karjeras veidošanas ceļā sastopas ar dažādiem cilvēkiem un viņu cinisko attieksmi pret dzīves vērtībām. Tad arī tiek iegūta pieredze, ka daudz var sasniegt, izvēloties dažkārt negodīgus līdzekļus – uzpirkšanu, melus, nodevību. Pat cilvēka dzīvība vairs nav svētums. Arī preses milzīgā sensāciju kāre spēj krasi ietekmēt cilvēku likteņus. Par popularitāti Roksija un viņas cietuma likteņbiedrene Velma Kellija maksā dārgi, bet rezultāts ir tikai kā ilūzija , kā dzīves cirks. Jaunā izrāde spēj uzrunāt jauniešus un liek padomāt par godīgas karjeras veidošanas iespējām nākotnē.

             Izrādes pamatā 2002. gada amerikāņu filma „Čikāga”, no kuras aizgūtas sižeta līnijas, populārā mūzika un dziesmas, arī savdabīgā horeogrāfija. Lomās galvenokārt 10. un 11. teātra klašu skolēni. Viņiem šajā izrādē ir lieliska iespēja atklāt savus talantus, kas tiek izkopti aktiermākslas, horeogrāfijas un mūzikas stundās. Iestudējums ir ļoti dinamisks un prasa lielu koncentrēšanos un emocionālo spriegumu. Vislielākā slodze ir Roksijas lomas tēlotājām Annai Paulai Gruzdiņai un Evitai Ramatai, Velmas lomas tēlotājām Ilgai Vālodzei Ābelei un Martai Veldrei. Iejušanās attēlotajos likteņos ir pārliecinoša, un viņas spēj tikt galā ar režisoru Ineses Ramutes un Roberta Segliņa dotajiem uzdevumiem.

            Dinārs Sārs, Billija Flina lomas tēlotājs, mācās matemātikas novirziena klasē. Viņš pirms 2 gadiem ieradās Viesturskolā no Ainažiem, lai ne tikai mācītos, bet spēlētu arī teātri. Šobrīd labi izdevies apvienot mācības eksaktajā klasē ar darbošanos skolas teātrī. Dinārs apliecina, ka viņš ir liels ieguvējs, jo, gatavojot galveno lomu jauniestudējumā, viņš ir uzkrājis lielisku pieredzi aktiera meistarībā un īsti spējis novērtēt to, cik liels darbs ir jāiegulda izrādes radīšanā. Dinārs pateicas režisoriem un visiem izrādes veidotājiem – skolotājiem - par prasīgumu un neatlaidību mēģinājumu procesā.

            Īpaša vieta kopnoskaņas veidošanā ir ikvienam aktierim un iestudējuma veidotājam, jo bez viņiem šīs savdabīgās izrādes nebūtu. Katram ir jābūt savā īstajā laikā un vietā ar pilnu emocionālu atdevi. Tas izdodas veiksmīgi, jo izrādes daudzās epizodes kopā saista fascinējoša mūzika, dziesmas, atraktīvas dejas un kustības. Pirmoreiz skolēnu teātra „Sprīdītis” vēsturē kā spēles laukums tiek izmantota ne tikai skatuve, bet arī skatītāju zāle.

            Horeogrāfe Lelde Feldmane uzskata, ka jaunā izrāde ir par to dzīvi, kura, par laimi, skolu jauniešiem ir sveša. Jaunie aktieri vēlas izdzīvot sarežģītos likteņus, iejusties citā pasaulē, kas atšķiras no viņu ikdienas. Reizē notiek atziņu un vērtēšanas pieredzes uzkrāšana. Lelde daudzas stundas pavadījusi kopā ar izrādes dalībniekiem mēģinājumos - dažreiz pat brīvdienās un līdz pat vēlām vakara stundām. Dejām, kustībām šajā izrādē ir ļoti nozīmīga vieta. Rezultātā skolotāja ar visu sniegumu ir ļoti apmierināta, jo viņas ieceres jaunieši ir papildinājuši ar savām idejām. No šīs radošās kopdarbības iegūst izrāde kopumā.

            Skolēnu teātris „Sprīdītis” ar izrādi „Neatvairāmās grēcinieces” piedalīsies VI Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā. Aicinām devīto klašu audzēkņus 16. aprīlī plkst. 10.30 uz Valmieras Viestura vidusskolu, kur notiks iepazīšanās diena „Seko viesturietim!”. Tajā būs plašas iespējas iepazīties arī ar teātra klašu un skolēnu teātra „Sprīdītis” darbu. Jaunās pirmizrādes apliecina, ka arī nākamajos gados vidusskolēnus gaida grūts, bet interesants darbs skolas teātrī.

 Māris Lapsiņš

(laikraksts "Liesma" 12. 04. 2013.)

    * * *

 

ŽETONA VAKARA IZRĀDE „MELDERMEITIŅA”
2013. gada 8. martā

 

Februāra vidū Valmieras Viestura vidusskolā notika tradicionālais – šogad jau 53. Žetona vakars. Kā parasti, Žetona vakara programmas kulminācija – pašu abiturientu veidotā izrāde. Šoreiz - V. Sauleskalna populārā dziesmu spēle „Meldermeitiņa”.


Viss sākās ar to, ka 12. klasēs tika izdarītas aptaujas par to, ko un kā katrs spēs sevi šajā svētku reizē parādīt. Runātāju, precīzāk, aktieru bija daudz. Tā nav nejaušība, jo divpadsmitie no visām trim klasēm, īpaši 12. b un 12. c klašu skolēni, pēc režisora Roberta Segliņa teiktā, jau vairākus gadus ir skolēnu teātra „zelta paaudze”. Kopā iestudētas tādas skatītāju atzinību guvušas izrādes kā „Lilioms”, „Blaumanis precībās”. „Maija un Paija”, „Mazā raganiņa” un  „Makss un Morics”. Tā  žetona  vakara  izrāde  šiem „”Sprīdīša” aktieriem kļuva par zīmīgu atvadu izrādi. Protams, katrā klasē atradās arī labi dziedātāji un dejotāji ar pieredzi. Rezultātā tapa izvēlētā izrāde „Meldermeitiņa”.

 

 

 

Režisoram Robertam Segliņam jau sen bija iecere iestudēt šo izrādi. Šoreiz likās, ka šī dziesmu spēle būs tā, kurā divpadsmitie varēs labi izpausties. Svarīgākais bija šis „kopābūšanas faktors”. Ar dejotājiem labi strādāja Lelde Feldmane (kā kustību režisore) un Arta Miķelsone ( kā tautisko deju iestudētāja) – arī viņas savulaik mācījās Viesturskolā un ir tās absolventes. Dziesmas iemācīja mūzikas skolotāja Ilze Jansone, bet teksta interpretācijā daudz palīdzēja režisore Inese Ramute. Ar dekorācijām atbilstošu noskaņu izrādē radīja skolotāja Īrisa Ozola. Bet visu kopā salika skolēnu teātra „Sprīdītis” režisors Roberts Segliņš. Paldies pedagogiem par ieguldīto darbu saka gan 12. klašu abiturienti, gan izrādes skatītāji.

 

''Meldermeitiņa” 16. februārī bija īpaša izrāde - veltīta vecākiem, skolotājiem, skolasbiedriem. Žetona vakars ir tā reize, kad spēles prieks ir īpaši liels. Visi, kas ar lielu aizrautību sekoja notiekošajam uz skatuves, bija tie cilvēki, ar kuriem abiturienti bijuši kopā dažādus laikaposmus savā dzīvē, un tagad savējos varēja iepazīt vēl neredzētās izpausmēs teātra spēles priekā.

 

Māris Lapsiņš


Žetona vakara izrādes "Meldermeitiņa" fotomirkļus skat. fotogalerijā >>>




Izrāde "MELDERMEITIŅA" paliks mūsu atmiņās

           Otrā vakara daļa pēc tik aizkustinošas un svinīgas pirmās daļas tika aizvadīta gan smieklos, gaišā noskaņojumā, kas brīžam mijās ar prieka asarām. Žetona vakara viesi varēja novērtēt divpadsmito spēlēto V. Sauleskalna dziesmu spēles „Meldermeitiņa” iestudējumu. Šai izrādei gan divpadsmitie, gan audzinātāji, režisori, mūzikas un deju skolotāji cītīgi gatavojās visu nedēļu, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Galu galā bija gandarījums par ieguldīto darbu. Katru dienu aizvadījām 4 – 6 stundas uz skolas vai Sadales tīklu zāles skatuves. Tās bija viennozīmīgi nepieciešamas, lai katrs aktieris zinātu, kā labāk izteikties, lai katrs dziedātājs zinātu īsto tembru un katrs dejotājs varētu graciozāk veidot deju soļus.

            Šī nedēļa divpadsmito atmiņā noteikti nezudīs, jo tas bija laiks, kad varējām uzņemt pozitīvo enerģiju un dalīties notikumos ar sev apkārtējiem, gūt pieredzi uz skatuves un kopā labi pavadīt laiku. Izrādes daudzveidīgā kompozīcija ar dziesmām, dejām un sarunu ainām ļāva ikvienam sevi izteikt. Noslēgumā, dziedājām dziesmu „Stāv dzirnas zaļā ielejā”. Patīkamo noskaņu papildināja  dejojošie viesi. Vecāku vērtējums bija pozitīvs - viņi šo izrādi bija uztvēruši kā īsta teātra iestudējumu, nevis kā skolnieku izrādi. Arī no skolotājiem atsauksmes bija tikai pozitīvas, kas, protams, mūs , divpadsmitos, ļoti iepriecināja.

Aija Mežule 12. c klasē