Kontakti:

Valmieras Viestura vidusskola
Roberts Segliņš
Viestura aleja 3, Valmiera
LV 4201
E-pasts: vvvspriditis@inbox.lv
Fakss: 64207592
Tālr: 29117692 (R. Segliņš)

Jaunumi

Pastāsti man!
2017. gada 12. maijā

Šī gada 11. teātra klases jaunieši ar savu uzdrošināšanos ir atraduši īsto formu, kā runāt par mūžam aktuālo pusaudžu dzīvē.

Pastāsti man!

Izrādes pamatideja atrodama vācu dramaturga Franka Vedekinda 1891. gadā uzrakstītajā lugā «Pavasara atmoda». Tēma par seksualitātes mošanos, par pusaudžu un vecāku savstarpējām attiecībām, atklātību un uzticēšanās nozīmi. Mēs secinām — lai gan ir pagājis tik ilgs laiks, attīstījušās tehnoloģijas, bet pubertāte gan nav mainījusies. Tas, ko bērni runā savā starpā un izlasa internetā, biežāk rada vēlmi ātrāk pieaugt. Vecāki joprojām nemāk, negrib un baidās runāt par savu pieredzi ar bērniem. Iestudējums parāda, cik traģiskas sekas var būt tādai nerunāšanai. Šajā izrādē var redzēt un saprast, cik ļoti maz pusaudži zina par pieaugušo dzīvi. Tā jau nav viņu vaina, bet vecāku, kas nevar viņiem pastāstīt pašu vienkāršāko par dzīvi. Pusaudža hormoni aiz neziņas var novest līdz neaprēķinātai rīcībai, par kuru nākas atbildēt.

Izrāde par to, kas notiek pusaudžu galvās, kādēļ viņi rīkojas tieši tā, kā rīkojas. Izrāde ir ļoti emocionāla, tā atklāj daudzveidīgu pārdzīvojumu virkni. Pieaugušie nesaprot jauniešus, kas pāragri nodevušies kaislībām. Izrādē var  saskatīt arī dažādas ģimenes un viņu uzskatus par bērnu audzināšanu un dzīves vērtībām.

Nesen klasē izlasījām R. Blaumaņa lugu «Pazudušais dēls». Abas lugas uzrakstītas 19. gadsimta beigās, un abas beidzas traģiski mīlestības un neziņas dēļ.

Izrādes scenogrāfijā simbola jēgu ieguva zāles logs, kuru izrādes sākumā atvēra un apspēlēja kā gaismas, plašuma, cerību tēlu. Palodze notikumu gaitā bija kā skatuves turpinājums. Īpaši emocionāls bija galvenās varones traģiskais brīdis pie loga, kad sniga retas sniega pārslas...

Paldies izrādes režisoriem Inesei Ramutei un Robertam Segliņam. Paldies radošajai grupai: kustību konsultantei Agnesei Lutcei, mūzikas pedagogam Mārtiņam Roziņam, grima māksliniecei Ingai Krauklei, tērpu māksliniecei Īrisai Ozolai, gaismu un skaņu meistariem Robertam Ciprusam un Nikolajam Lukinam.

SKATI NO IZRĀDES. Saki man šodien, saki tūlīt — kā es piedzimu, kur es gadījos? Kalvja Zaļaiskalna foto

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē: Liesma
3. Maijs, 2017

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Pa Sprīdīša ceļu
2017. gada 26. aprīlī

Kad 1958. gadā Valmieras Viestura vidusskolā ienāca jauno skolotāju pāris Inese un Zigurds Ķesteri, diez vai kāds aizdomājās, ka Zigurda Ķestera lolojums — skolēnu dramatiskais kolektīvs — kļūs par vienu no pirmajiem un spilgtākajiem skolēnu Tautas teātriem valstī un, kā nupat izskanējušajā Latvijas bērnu un jauniešu teātra festivālā «...un es iešu un iešu» atcerējās ilggadējais skolas direktors Ivars Briedis, ka viesturiešu teātrim, pat nesaprotot valodu, aplaudēs simti skatītāju aiz mūsu valsts robežām.

Pa Sprīdīša ceļu

«Sprīdīša» radoši bagātajā mūžā iestudētas daudzas saviļņojošas izrādes, tomēr joprojām mīļākais no to varoņiem ir Annas Brigaderes mazais, ņiprais Sprīdītis ar salmu cepurīti galvā. Kad viņa vārdā nosauktais teātris 2008. gadā svinēja 50. dzimšanas dienu, uzvirmoja doma par jauniem Sprīdīša ceļiem. Un radās ideja paplašināt darbību tālāk par savas skolas robežām. Tā piedzima Latvijas mēroga festivāls, par kura devīzi nebija pat šaubu — «...un es iešu un iešu!». Pagājušās nedēļas nogalē Sprīdītis ieaicināja savus daudzos draugus jau 10. dzimšanas dienas ballītē.

Valsts izglītības satura centra vecākā referente Dace Jurka VISC vadītājas Agras Bērziņas vārdā daudziem pasniedza Pateicības rakstus un aicināja godāt festivālam uzticamos organizētājus un atbalstītājus — skolas kolektīvu un tās direktoru Uldi Jansonu, pirmo festivālu rīkotājkomandu, arī Vidzemes kultūras biedrības «Haritas» valdes priekšsēdētāju, projektu rakstītāju, viesturieti Solveigu Boicovu, visus, kuri katru pavasari iesaistās nu jau ļoti vērienīgā pasākuma sagatavošanā un norisē: «Paldies Valmierai, Viesturskolai, pilsētas pašvaldības domei un tās priekšsēdētājam Jānim Baikam, festivāla garīgajam tēvam Robertam Segliņam par atbalstu šim divu dienu izrāžu maratonam. Lai nākamie desmit gadi ir vēl raženāki un spilgtāki!»

LABĀKĀ IZRĀDE — Pavasara atmoda. Attēlā: radošā komanda — 1. rindā no labās režisori Inese Ramute un Roberts Segliņš. Kalvja Zaļaiskalna foto

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē: Liesma
26. Aprīlis, 2017
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Bērnu un jauniešu teātru Dziesmu svētkos
2017. gada 26. aprīlī

Piektdien un sestdien Valmierā spilgti izskanējušajā X Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā «...un es iešu un iešu!», ko 10. reizi organizēja Valmieras Viestura vidusskola un skolēnu teātris «Sprīdītis», vairākkārt varēja dzirdēt — mūsu Dziesmu svētki!

Bērnu un jauniešu teātru Dziesmu svētkos

Jo sevišķi šī atziņa kulminēja festivāla jubilejas koncertā, kad  viesturiešu pedagogu entuziastu — jubilejas scenārija autoru un režisoru Līgas Kjasperes un Agneses Lutces — veidotajā svētku ballītē dalībnieki pabija visos desmit festivālos, aktīvi uzgavilēja šī brīnumainā pasākuma, kas no vienas dienas teātra svētkiem ātri vien izvērties par divu dienu izrāžu maratonu, katru gadu piepulcējot arvien vairāk dalībnieku, veidotājiem, atraktīvi līdzdzīvoja muzikālajiem priekšnesumiem un mīļajā Lai dzīvo sveiks vairākkārt veidoja skanīgu daudzbalsu kori.

Rīgas Franču liceja teātris tikai vienu reizi nebija festivāla dalībnieks, toties no viena pārvedis mājās augstāko balvu — Sprīdīša stabulīti. Šoreiz rīdzinieki uz Valmieru atveda «Pasaku par runča plāksteri» pēc M. Lipčanskas stāsta motīviem. Teātra režisore Velga Līce skaidroja: «Vienā no festivāliem to jau izrādījām, tagad 10. festivālā, protams, to nospēlēja cits aktieru sastāvs. Mums patiešām mīļa izrāde. Skaisti, ka uz Valmieru, uz šo festivālu līdzi brauc ne tikai esošie trupas jaunieši, bet arī jau liceju beigušie, jo te valda visīstākā teātra atmosfēra. «...un es iešu un iešu!» ir ļoti būtisks notikums skolu teātru dzīvē.»

FESTIVĀLS atklāts! Kalvja Zaļaiskalna foto

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē: Liesma
25. Aprīlis, 2017
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
... un es iešu un iešu!
2017. gada 18. aprīlī

Kas ir Liliju ezers!
2017. gada 26. aprīlī

21. martā Valmieras Viestura vidusskolā pirmizrādi piedzīvoja skolas teātra «Sprīdītis» 9. — 12. klašu  grupas iestudētā  izrāde «Liliju ezers».

2005. gadā publicētajā Andra Zeibota lugā saskatāmas absurdās dramaturģijas un simbolisma iezīmes. Lugas darbība norisinās nomaļā stacijā, kur ierodas jaunieši, lai dotos uz brīnumaino «Liliju ezeru», bet to diemžēl neizdodas sasniegt. Tāpēc rodas jautājums: kas tad īsti ir mistiskais Liliju ezers?

Jaunieši, būdami atšķirīgi, katrs ar savu raksturu, ar savu mērķi un cerībām, kopīgi dodas piedzīvojumiem bagātā pārgājienā uz Liliju ezeru. Viņus ceļā pavada grupas vadītāja, kuras lomu atveido Keita Loreta Kronberga. Izkāpjot Liliju ezera stacijā, viņi tur sastop pārdevēju un ceļotāju, kuru lomās iejūtas Agnese Vasiļjeva un Krišjānis Brūnais, izrādes laikā atklājas gan ceļotāja, gan pārdevējas dzīvesstāsts, mērķi un iemesli, kāpēc viņi vēl joprojām atrodas tik nomaļā vietā. Tūristu grupa ir optimisma pilna un gatava doties ceļā, neraugoties uz ceļotāja brīdinājumiem. Atgriezušies Liliju ezera stacijā, jaunieši, analizējot gājienu, nespēj izprast savas kļūdas, taču nekas viņus neaptur no mērķa sasniegšanas, un viņi ir gatavi doties ceļā. Otrreiz atgriežoties stacijā, viņi ir pārguruši un sāk meklēt vainīgo, izmantojot pat vardarbīgas metodes. Ieraugot jauniešu vardarbību pret pārdevēju, ceļotājs metas viņus apturēt, saucot, ka viņš zina ceļu uz Liliju ezeru. Ceļotājs jauniešus iepazīstina ar pamestā nostūra dīvainībām, aicina viņus nedoties ceļā un paredz viņu nāvi, taču tūristu grupa, nepakļaujoties nedz ceļotājam, nedz vadītājai, dodas uz Liliju ezeru. Atgriežas tikai vadone, taču to netālu no kioska noēd žurkas. Izrādes beigas ir samērā mistiskas — vētras laikā Liliju ezers paceļas gaisā, ceļotājam jāizdara izvēle starp vilcienu, kas ļautu viņam atkal būt brīvam un ceļot, un pamesto nostūri ar pārdevēju.

Izrādi veidoja jaunieši no dažādām klasēm, tuvāk iepazīstot cits citu. Sākumā režisors mums deva uzdevumu katram izdomāt, kāda personība būsim. Tad ļoti labi varēja redzēt, cik dažādi esam, jo katram bija  oriģinālas idejas. Izrāde katrā no mums raisa pārdomas, liek aizdomāties par eksistenciālām problēmām, mūsu mērķiem, ko katrs esam gatavi darīt, lai tos sasniegtu. Katrs skatītājs, manuprāt, izrādi var uztvert atšķirīgi — no sava skatpunkta un dzīves pieredzes.

Izrādes dalībnieki sirsnīgi pateicas režisoram Robertam Segliņam, horeogrāfei Agnesei Lutcei, kostīmu māksliniecei Īrisai Ozolai, grimētājai Ingai Krauklei un gaismotājam Robertam Ciprusam.

Megija Alksne

Laikraksts Liesma http://www.eliesma.lv

KURŠ TEICA, ka zinot ceļu...