Kontakti:

Valmieras Viestura vidusskola
Roberts Segliņš
Viestura aleja 3, Valmiera
LV 4201
E-pasts: vvvspriditis@inbox.lv
Fakss: 64207592
Tālr: 29117692 (R. Segliņš)

Jaunumi

„Uz priekšu, Kurzeme, ar vēju!”
2017. gada 24. februārī

 

Mūsu pārdomas pēc žetonvakara ir spilgtu un siltu emociju piepildītas. Šogad visi divpadsmitie kopā ceļojām ne tikai pēc žetona, bet arī uz Tobāgo. Tā ir tād’ sal’, kur maiz’ aug kokos un zuvs lido pa gais’ kā putan’.

Māras Zālītes luga „Tobāgo” rosina domāt par sapņiem un skaudro realitāti, par aklu ticību nostāstiem un saskarsmi ar dzīvībai draudošām briesmām. Alkatības dzīti, kurzemnieki pamet savas mājas, lai tiektos pēc pārtikušākas dzīves. Mums katram ir savs Tobāgo, katram ir kāds sapnis, varbūt ne tik traks, kāds bija kurzemniekiem, bet noteikti ir. Šīs izrādes kopējā doma ir ļoti aktuāla visai latviešu tautai: lai vai kurā Latvijas vietā tu dzīvotu un lai vai cik slikti tev ietu, nekur citur nebūs tik labi. Luga ir ļoti nozīmīga, jo atklāj mūsu tautas vēstures pavedienus, patiesu patriotisma sajūtu, kā arī rada izpratni par dažādām dzīves vērtībām- mīlestību, uzticību, tautas kultūru, latviskuma saglabāšanu. „Tobāgo” aktuālitāte mūsdienās ir liela, kad tik daudz latviešu dzīvo svešumā, tai ir milzīgs spēks likt šiem cilvēkiem saprast savas zemes vērtību un, iespējams, pat pamudināt atgriezties.

Mans attēlotais lugas varonis Andrejs ir viens no retajiem, īstajiem patriotiem, kurš saprot to, ka mūsu zeme ir tā vislielākā vērtība, nevis nauda un pārticība. Viņš arī vienīgais, kurš tur devās piespiedu kārtā, un vienīgais, kuram tādēļ laimējās atgriezties. Kārlis  Ē.

Viltus cerības, cilvēku savtība, nodevība, vieglprātība – tas viss atspogoļo kurzemniekus Tobāgo kolonizācijā. Cilvēki, kas savu māju vietā izvēlas sev jaunu dzīvi, ar vieglprātīgu enerģiskumu metas nezināmajā un iet bojā. Mans Ģierts ir pilnīgs pretstats Andrejam. Viņš ir lielākais ļaužu kūdītājs uz Kurzemes pamešanu, cerot kolonijā atrast labāku dzīvi, un pats, savu ambīciju dzīts, iet ātri bojā. Ričards K.

Mūsu atveidotais tēls ir Ieva Pakalniņa, kas ir iemīlējusies meitene, jauka, saulaina un mīļa. Ievai reizēm patīk pakaitināt Andreju, bet tas ir jauki, draudzīgi. Vēlāk Ieva nonāk neapskaužamā situācijā, jo saderināto Andreju ar varu aizved uz Tobāgo un viņa paliek ļoti sāpināta. Katru dienu viņa gaida mīļotā atgriešanos un neticamā kārtā sagaida puisi mājās pēc vairākiem gadiem. Tikai patiesa un abpusēja mīlestība spēj pārdzīvot ko tik neapskaužamu, traģisku. Reizēm likteņa pirksts var nozīmēt ne tikai nolemtību, bet laimes patiesās nozīmes apzināšanās izpratni, kas Andrejam un Ievai ļauj novērtēt savu mīlestības bagātību un saglabāt to turpmākajai dzīvei. Evita Z., Madara B.

Es šajā izrādē spēlēju Amāliju, kura tic burvestībām, kas tam laikam ir ļoti raksturīgi. Amālijas atveidošana sākumā sagādāja problēmas, bet ar režisores Ineses Ramutes palīdzību man izdevās ticami nospēlēt. Esmu apmierināta ar rezultātu. Brenda E.

Šo izrādi es izdzīvoju Līnas lomā. Viņa ir mīloša sieva savam vīram Sīmanim un meitai Lullai, kura tā vien nevar atrast sev tīkamāko vīru. Lomā vajadzēja izprast, kā ir būt mātei. Manuprāt, man izdevās labi iejusties. Laura L.

Es izrādē spēlēju Grietu Olektiņu, kura ir zemnieka sieva. Grieta, manuprāt, ir interesants tēls lugā, jo viņa pēc rakstura ir gan priecīga, gan dusmīga, gan jautra un patriotiska. Viņu ģimenei iespēja doties un Tobāgo ir milzīga laime, jo viņi vairs nebūs klaušu ļaudis. Viņi dabūs zemi un brīvību, kas zemniekam ir pats svarīgākais. Bet Tobāgo kā visi kurzemnieki saprot, cik tomēr dzimtene ir nepieciešama un cik tā ir svēta. Rūta R.

Lugas pamatidejas atklāsmē daudz izteica arī dziesmu vārdi, no kurām mīļākā man ir  „Uz priekšu, Kurzeme!”, kurā ir ļoti patriotiska noskaņa. Ļoti skaista dziesma likās „Kur tie bērni tik ātri aug”. Rūdolfs S.

Izrādi mēs tā nopietni sākām mēģināt novembrī. No visa mēģinājuma procesa ieguvām ļoti daudz. Runāt savas lomas ventiņu izloksnē bija liels izaicinājums un pārbaudījums. Paldies Režisoram un Inesei Ramutei par pacietību  un padomiem, Agnesei Lutcei par fantastisko horeogrāfiju, Īrisai Ozolai par tērpu izvēli un scenogrāfiju. Paldies skolas mūziķu „blicei”, Ilvijai un Guntaram Aizupiešiem par dzīvo pavadījumu dziesmām. Paldies Ilzei Jansonei par palīdzību vokālajā ziņā. Žetonvakaram veidotā izrāde bija lieliska iespēja trīs klasēm sadraudzēties un sadarboties, tādēļ savstarpēja pateicība par atbalstu saviem skatuves partneriem. Šī izrāde mums visiem deva motivāciju, spēku, ticību sev, ka varam. Jaukie komentāri no skatītāju puses, labās atsauksmes par izrādi ceļ mūsu pašapziņu, iedrošina turpmākam ceļam. Esam vecākiem un skolotājiem pierādījuši, ko patiesi spējam. „Uz priekšu, Kurzeme, ar vēju!”

Atziņas no 12.c klases skolēnu- Santas Markas, Karīnas Eglītes, Brendas Eglītes, Rūtas Rikas, Lauras Lazdas, Evitas Zelčas, Dārtas Artas Sudāres, Lindas Simsones, Auces Vorkules, Agijas Sedvaldes, Madaras Bērziņas, Kārļa Ērgļa, Mārtiņa Virša, Roberta Vimbas, Rūdolfa Strazdīta, Ričarda Kronberga- pārdomu darbiem.

Mauglis dzīvo Viesturskolā
2016. gada 15. decembrī

 

Otrdien, 18. oktobrī notika 11.c (teātra) klases veidotās izrādes “Mauglis” pirmizrāde.

Izrādes stāsts ir par cilvēkbērnu Maugli, kurš uzaudzis starp vilkiem. Lai izdzīvotu džungļos, Mauglim jāiemācās dzīvot pēc džungļu likumiem. To apgūt viņam palīdz  gudrie skolotāji – lācis Balu un pantēra Bagira.

Atrodoties džungļos, Mauglim izdodas iedraudzēties ar pitonu Kaa, taču tīģeris Širhans ir zvērējis Maugli iznīcināt. Mauglim ir jādomā dažādi viltīgi triki, lai stātos pretī Širhanam.

Man, cilvēkam, kurš nekad nav lasījis Kiplinga “Džungļu  grāmatu” vai skatījies multfilmu par Maugli, bija ļoti liela interese beidzot iepazīties ar šo stāstu, taču tiem, kas ir grāmatas lasītāji, šī ir jauna iespēja paskatīties uz jau tik zināmo stāstu no cita skatpunkta.

Manuprāt, jau ierodoties zālē, ir jūtams džungļu gars, ko piešķir skatuves scenogrāfija. Taču, kad uz skatuves uznāk aktieri, tas ir jūtams vēl vairāk, pateicoties Ingas Kraukles veidotajam grimam un Īrisas Ozolas piemeklētajiem tērpiem.

Manuprāt, izrāde ir izdevusies ļoti enerģiska un muzikāla, par ko paldies horeogrāfei Agnesei Lutcei un vokālajai pedagoģei Ilzei Jansonei, taču  režisoriem Robertam Segliņam un Inesei Ramutei ir izdevies ļoti spilgti parādīt un izcelt  atšķirību starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Dzīvniekiem tie ir instingti, cilvēkam -  jūtas un emocijas.

Protams, nevar nepamanīt arī pašu aktieru aizrautību un vēlmi atrasties uz skatuves un būt daļai no izrādes. Daļai no 11.c šī ir pirmā izrāde Viesturskolā, nepamanīta nepaliek viņu atbrīvotība un spēja iejusties lomā. Šajā izrādē ir daudz spilgtu tēlu, piemēram, Mauglis, ko atveido Artis Krists Mednis vai Ričards Salacietis, visnotaļ, uzmanību piesaista arī Antras Andrupes atveidotā pantēra Bagira, kā arī lācis Balu, kura lomā ir iejuties Ventis Penezis. Manuprāt, viens no spēcīgākajiem raksturiem ir Līvas Poles atveidotajai Akelai, taču kā izrādes “odziņu” varu minēt čūsku Kaa, kuras lomā iejūtas Roberta Čudarkina. Dinamiku visas izrādes gaitā uztur šakālis-Linda Vēze  un 10.c klases kustībās atveidotie džungļu iemītnieki.

Šajā izrādē var patiesi sajust, ka katram šajā pasaulē ir sava vieta. Dzīvniekiem - viena, cilvēkiem - cita, bet beigās mēs visi esam brāļi – vienoti. Atziņa, kas to visspilgtāk pierāda ir: „Mums vienas asinis- Tev un man!”

Manuprāt, stāsts apvieno dažādu emociju gammu: sāpes, skumjas, pozitīvismu un kopumā labu vēstījumu skatītājiem.

Un, protams, šādas izrādes ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka Viesturskola var lepoties ar tik talantīgiem un darboties gribošiem audzēkņiem, kā arī idejām bagātiem un radošiem pedagogiem, kas kopīgiem spēkiem prot radīt ko tik skaistu un interesantu.                                                     

Madara Rakūne  VVV12.c

Viesturiešu viesizrādes
2016. gada 15. decembrī

Valmieras Viestura vidusskolas 12.c klase turpina priecēt skatītājus arī ārpus skolas skatuves. Viss sākās 2016.gada pavasarī, kad teātris izrādi ‘’Smaragda Pilsētas Burvis’’ tika uzaicināts spēlēt vienreizējā Valmieras pasākumā – ’’Maģisko sajūtu nakts’’. Šī nakts tik tiešām bija maģiska  ne tikai skatītājiem, bet  arī mums, aktieriem, enerģijas dēļ, ko sajutām mēs visi. Šī bērnu izrādīte pavasara beigās viesojās arī Valmieras Koncertzāles atklāšanā.

 Septembra sākumā teātra klase viesojās Ogres Kultūras centrā,  kur mums viesošanās iespēju sagādāja klasesbiedrene Linda Simsone. Viņa nāca ar ideju un uzņēmību par braukšanu kaut kur tālāk un vest mūsu izrādi plašumā. Piedzīvotais ir neaizmirstams! Tās smaidīgās ne tikai bērnu sejiņas, bet arī pieaugušo, ko redzējām pēc izrādes, tas prieks, kas tajās staroja…brīnišķīga sajūta!

Un pavisam nesen, oktobrī, Viesturskolas teatrāļi viesojās  Limbažu kultūras namā ar jaunāko izrādi ’’Pūt, vējiņi!’’. Tur mūs laipni uzņēma kultūras nama direktore Sandra Mieze. Arī šoreiz iniciatore šai darbībai bija 12.c klases skolniece Santa Marka, kurai Limbaži ir dzimtā pilsēta, un viņa vēlējās, lai arī tur jaunieši redz, ko dara Viesturskolā, kā jaunieši realizē savu radošo ideju iestudēt etnogrāfiskā stilā Raiņa tekstu .

Spēlēt ārpus skolas ir lieliska iespēja sevi parādīt citiem, un pieredze, emocijas, ko gūst šādos izbraucienos, ir vārdos neaprakstāma. Par to mēs sakām paldies visiem, kuri mūs atbalstīja, pieņēma, deva iespēju braukt un piedalīties. Teātra klase vēlas pateikt milzīgu paldies šo brīnišķīgo izrāžu veidotājiem: režisoram Robertam Segliņam, horeogrāfei  Agnesei Lutcei, grimma māksliniecei Ingai Krauklei un, protams, klases audzinātājai un tērpu veidotājai Īrisai Ozolai! Paldies!

Santa Madelaine Marka

VVV12.c klase

Veltījums Valmieras “Sprīdītim”
2016. gada 2. decembrī

Atnākt, tevi satikt,

Aizejot palikt,

Gaismu sev līdzi nest.

Atmiņu zīles

Mirdzināt plaukstās,

To gaišumu glabāt

Un tumsai sejā mest.

Atnākt, tevi satikt,

Mūžam drosmi sasmelt,

Vēlēties tālāk “ iet un iet”,

Nenoslīkt purvā,

Neapžilbt slavā,

Tavu brīnumu pasaulei

Dāvināt prast.

 

                                                                                                            (Jolanta Zirne,  1986. gada „Sprīdīša”un

                                                                                                                   Teātra klases absolvente )

 Pirms 33 gadiem mēs, 1986. gada Valmieras Viestura 3. vidusskolas Teātra klases absolventi, nokļuvām Laimīgajā zemē, un katrs no mums kļuva par daļu  no lielā un noslēpumainā veseluma – Tautas teātra „Sprīdītis”.  Mēs ieraudzījām un sastapām pašu šī brīnuma veidotāju – režisoru  Zigurdu Ķesteri.

     Dzīve „Sprīdītī” – tas bija mūsu tapšanas laiks. Mēs veidojāmies, ne tikai rampas uguņu apspīdēti, bet arī skatuves putekļu, sviedru, grima un asaru substances svētīti. Mēs  rūdījāmies, tikām kaldināti un slīpēti Ķestera un „Sprīdīša“ kalvē. Galvenokārt dzīvei,  kā teica Ķesteris.

     Kopš tā laika 30 gadu gredzeni sabiruši mūsu plaukstās, un mēs, toreizējie sprīdīši, esam atkal ne tikai satikušies, bet arī dāvinām Gaismas pilij stāstu par to un ticam, ka „Sprīdītis”, vienmēr jauns un možs, mūžam „ies un ies” un mūžam būs ceļā.  Tāpat kā mēs,

1986. gada Teātra klases absolventi –

„Sprīdītī” mīlētie, mācītie, mocītie un svētītie.

Sveicam pirmizrādē!
2016. gada 4. novembrī