Jaunumi
Apsveicam 10. c – jauno teātra klasi - , Viesturskolas „Sprīdīša” teatrāļu pulkam pievienojoties!
LAI MUMS KOPĀ VISS IZDODAS!
2. jūlijā uz Rīgu devās skolēnu teātra „Sprīdītis” izrādes „Īsa pamācība mīlēšanā” dalībnieki un veidotāji, lai piedalītos amatu meistaru darinājumu gadatirgus kultūras programmā Vērmanes dārzā. Rīdzinieki un svētku viesi tūlīt pēc gadatirgus atklāšanas varēja iepazīties ar populāro mūsu teātra izrādi „Īsa pamācība mīlēšanā”, kas veltīta latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa 150. jubilejai.
Pēc izrādes dalībnieki varēja vērot Vērmanes dārzā notiekošo visas dienas garumā, arī iepazīt un izjust īstu tautas kultūras svētku atmosfēru. Tā kā šis ir Dziesmu svētku laiks, pēc izrādes atgriežoties mājās, skanēja dziesmas un bija prieks par labi pavadītu dienu un ieguldījumu svētku noskaņas radīšanā daudzajiem izrādes skatītājiem.
VEIKSMĪGU UN INTERESANTU VASARU VISIEM TEĀTRA DRAUGIEM!
22. jūnijā izlaiduma vakarā teicām lielu PALDIES divpadsmito klašu absolventiem, kuri savu skolas laiku veltīja mūsu skolēnu teātrim „Sprīdītis”. Paldies par ieguldījumu izrādēs "Sprīdītis", „Maija un Paija”, „Smaragda pilsētas burvis”, „Blaumanis precībās”, „Lilioms”, „Meldermeitiņa”! Jūsu paveiktais darbs šajos gados paliks skolēnu teātra „Sprīdītis” vēsturē kā nozīmīgs, neatkārtojams laiks. Vēlam veiksmi tālākajos dzīves ceļos! Atcerieties vienmēr, ka esat arī mūsu skolas teātra „Sprīdītis” 2013. gada absolventi!
Anna Paula Gruzdiņa (11. a kl.)
19. un 20. aprīlī Viesturos atkal teātra svētki . Lai gan viss jau kādu laiku noklusis, joprojām dažbrīd šķiet, ka Lielajā zālē skan aplausi un ovācijas. Un kā gan citādi, jo izrādes- gan garas, īsas, rotaļīgas, gan nopietnas- patiesi tika spēlētas no visas sirds.
Man šis bija otrais festivāls, bet paliks atmiņā ar pilnīgi citām sajūtām, domām un uzdevumiem, nekā manā pirmajā teātra festivālā „...un es iešu un iešu!” 2012.gada pavasarī šeit, Viesturskolā. Atceros, ka pagājušo gadu kopā ar kādu klasesbiedreni, vēdinot zāli un kārtojot krēslus pēc izrādēm, runāju par to, ka nākošgad noteikti gribētu kaut ko spēlēt- kaut vai krūmu, kaķi vai peli. Šogad, pirms iešanas uz skatuves mūsu izrādē „Neatvairāmās grēcinieces”, kad zāle pārpildīta ar skatītājiem un varēja dzirdēt katru mazāko troksnīti, par tiem kaķiem un pelēm mazliet pasmaidīju...
Tik jauki bija atkal satikt aizvadītajā gadā iepazītos cilvēkus un vērot viņus pilnīgi citās izrādēs nekā iepriekš, jo visi bija gadu strādājuši, lai žūrijai un skatītājiem parādītu labāko. Tā ir lieliska tradīcija- gadu no gada Viesturskolā satikties dažādām paaudzēm, kuras ne tikai mācās aktierspēli un apgūst izrāžu vērtēšanas iemaņas , bet arī lēnām top par cilvēkiem, kam ar teātri saistās brīnišķīgi piepildīts, dzīvs un svarīgs laiks. Viņi ir tie, kuri ar katru izrādi kaut ko jaunu atklāj arī sevī. Tas attiecas kā uz spēlmaņiem, tā uz skatītājiem.
Un patiesi, ja visu vērtē no cita skatupunkta, mazliet aizklājot emociju un atkalsatikšanās prieka līniju, un skatās uz festivālu kā cilvēks no malas, tad, manuprāt, teātra festivāls ir lielisks veids kā patīkami pavadīt laiku, iepazīt daudz jaunu, interesantu cilvēku un gūt daudzveidīgas emocijas.
Skatoties ļoti dažādās un pilnīgi atšķirīgās Latvijas vietās tapušās izrādes, tajās visās tomēr ir kas kopīgs- dzirkstelītes jauno aktieru acīs. Un tās nevar atsvērt ne diplomi, ne materiālas balvas vai goda raksti. Tām vislielākā un patīkamākā balva – sirsnīgi un patiesi aplausi, kas paceļas līdz Viesturskolas zāles griestiem, tur sastopas ar citiem, izšķīst miljons sīkos gabaliņos un itin kā veldzējošs lietus vasaras karstākajā dienā atvēsina aktierus pēc izrādes kā pēc gara un smaga, bet patīkami nogurdinoša darba cēliena.
Un ir vērti garie mēģinājumi, runas un kustību stundas, jo mēs turpinām to, kas tik daudziem cilvēkiem ir svarīgs. Mūsu režisoriem, skolotājiem, skatītājiem, un , protams, mums pašiem arvien vairāk. Jo teātris un dzīve – šie vārdi tik daudziem nozīmē vienu un to pašu.
*
Signe Sēne (11. a kl.)
Ar pozitīvām emocijām 19. un 20.aprīlī notika VI Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivāls „...un es iešu un iešu!” Tā kā mācos teātra klasē, šis bija viens no maniem visu gadu gaidītākajiem pasākumiem, un es izbaudīju katru tā minūti.
Manuprāt, festivāls bija izdevies. Protams, dažas izrādes bija spožākas, citas ne tik spožas, bet ikvienā no tām varēja atrast kaut ko pozitīvu un saistošu. Vislabāk man patika izrādes „Minkuparks” un „Mūsu Pelnrušķīte” .
Dzejas uzvedumā„Minkuparks” visvairāk saistīja mazie aktieri. It īpaši patika tas, cik emocionāli un nepiespiesti viņi runāja un izturējās. Tā vien šķita, ka uzstāšanās viņiem nav nekāda problēma, un tā ir viņu ikdiena. Pilnīgi bez satraukuma un bez kļūdām katrs izdzīvoja savu tekstu, un mums bija iespēja priecāties par mazo bērnu paveikto darbu.
Izrādē „Mūsu Pelnrušķīte” man patika tas, ka pavisam parasta bērnu dienu pasaka arī tika parādīta, kā parasta bērnu dienu pasaka. Nebija meklēta kāda īpaši dziļa doma vai jēga. Ar labu aktierspēli, tērpiem un dekorācijām, izrāde ļāva atgriezties bērnībā un atcerēties to prieku, ko šī pasaka sagādāja toreiz.
Protams, man vislielāko prieku sagādāja iespēja festivālā piedalīties ar mūsu izrādi „Neatvairāmās grēcinieces”. Bet vēl lielāks prieks bija tad, kad tā ieguva nomināciju „Festivāla spožākā izrāde”. Pēc labi paveikta darba vienmēr ir prieks, bet šoreiz tas bija vēl lielāks, jo arī izrādē ieguldītais laiks un enerģija bija liela, un viss tika darīts no sirds.
Kopumā varu teikt, ka festivāls ir vienreizējs, neaizmirstams pasākums. Katrs, kurš tajā piedalās, iegūst milzīgu pieredzi. Lai ko šajā pasākumā darītu - spēlētu izrādes, ierādītu vietas vai vienkārši apmeklētu to -, tā ir iespēja labi pavadīt laiku un iegūt sev daudz noderīga.
Ilga Vālodze Ābele (11.a kl.)
Jau sesto gadu uz divām dienām Viesturskola kļūst par kārīti, kur notiek viss – dzīvo cilvēki, kas sabraukuši no visas Latvijas, tiek izrādītas izrādes, gaiteņos dzirdami smiekli un sarunas visas nakts garumā. Tas viss manī izraisa tik ļoti daudz patīkama satraukuma, sajūsmas, ka nevienu mirkli nespēju mierīgi nosēdēt.
Es šajā festivālā esmu otro gadu un šogad arī piedalos. Tā kā savu izrādi spēlējam festivāla otrajā dienā, pirmajā noskatos gandrīz visas izrādes. Izrāžu ir ļoti daudz, un brīžam pat kļūst grūti visu uztvert, bet ir iegūta viela vēlākām pārdomām. Visās izrādēs kūsāja enerģija. Pēc pirmās garās izrāžu dienas, vēlu vakarā, notika teātra sporta turnīrs. Ak, ja varētu izteikt, cik ļoti brīnišķīgi tas viss norisinājās! Tās sajūtas ir neatkārtojamas, un tobrīd lika man justies ļoti dzīvai.
Pēc tam ilgi augšā nepaliku, jo bija svarīgi kārtīgi izgulēties, lai varētu godam nospēlēt savu lomu. Otrajā dienā neredzēju nevienu izrādi, jo rūpīgi gatavojos savam iznācienam. Visu laiku iekšā nerima skraidīt satraukuma skudriņas, un tad, kad izgāju uz skatuves, bija pilnīgi pārliecināta savā apziņā, ka tur ir jābūt un sasodīta apņēmība parādīt labāko.
Ir izjūtas, kuras nav iespējams izstāstīt, bet ir pārliecība, ka tās ir jāizdzīvo. Viesturskolas teātra festivāls ir jāizdzīvo katram teātri mīlošam jaunietim, un par to, ka būs jānožēlo, nav jābaidās.
*
Alvis Priedītis (11.a kl.)
Valmieras Viestura vidusskolā 2013 . gada 19. un 20. aprīlī notika VI Latvijas bērnu un jauniešu teātra festivāls „...un es iešu un iešu!”. Šajā festivālā visi bija ieradušies ar vienotu mērķi- baudīt teātra mākslu, tādēļ skolā valdīja patīkama gaisotne.
Kā izcilākos sniegumus šo divu dienu garumā, manuprāt, varu izcelt četras labākās izrādes . Kā pirmo gribu minēt Talsu novada bērnu un jauniešu centra teātra studijas "Spēle" Māra Čaklā dzejas uzvedumu "Minkuparks" (režisore Antra Puriņa). Šī izrāde man lika atcerēties sevi bērnu dienās. Ļoti laba režija. Viss bija kārtīgi saplānots un pārdomāts.
Kā otru varu nosaukt pamatskolas ''Rīdze" jauniešu teātra studijas "Mēs" Federiko Garsijas Lorkas lugas „Asinskāzas” izrādi (režisore Ligita Smildziņa). Šīs izrādes režija, pēc manām domām, bija teicama, jo ietvēra sevī dziļu domu. Jūtas, ko nesam paši sevī, kaisle, neprāts, pārpasaulīgais , kas traucē iekļauties kādā sistēmā. Konflikts ar iekšējo pasauli, kas ved cilvēku uz iznīcību, uz neapdomātu rīcību, līdz beidzot visam pienāk gals. Cilvēks vairs nedomā, kur bija sākums, ieslīgst tumsībā, cenšas meklēt izeju bez mērķa, līdz attopas ar nazi krūtīs, un sāpju pilnais ceļš beidzas. Viss tikai un vienīgi mīlestības vārdā. Kā ļoti meistarīgas aktierspēles panākumu varu uzsvērt Artūra Morozova atveidoto līgavaiņa lomu. Manuprāt, ir visnotaļ ļoti sarežģīti iejusties tik problemātiska cilvēka lomā.
Ļoti grandioza Rīgas franču liceja izrāde "Garšīgās vakariņas'' (režisore Velga Līce). Tas tiešām bija kaut kas līdz šim neredzēts! Patika radošā pieeja, parādot, ko var sasniegt ar gaismas efektu un balto drēbju palīdzību. Drēbju skapis, drēbes - īpaša pasaule, kas ietver arī mūsu pasauli. Šī izrāde ieveda auditoriju pasaku pasaulē, lika domāt par lielo fantāziju, kas mums ikkatram bija bērnībā. Tiešām laba un savdabīga izrāde kopumā. Kā pašu grandiozāko gribu minēt mūsu pašu Valmieras Viestura vidusskolas teātra "Sprīdītis" muzikālo izrādi pēc kinofilmas "Čikāga” motīviem "Neatvairāmās grēcinieces" (režisori - Inese Ramute, Roberts Segliņš). Teicama un pārdomāta režija lika iejusties pagājušā gadsimta 20. gados. Nauda un slava, uzplaukstošs zelta laiks, par kuru tiek aizmirsts pēc pirmās slepkavības. Tikai viens, pavisam niecīgs solis var izšķirt visu. Slava starp cietuma restēm, meli un brīvība. Lielā preses ietekme, kas visu to pastiprināja. Šajā izrādē lielu aktieru meistarību parādīja Anna Paula Gruzdiņa Roksijas Hārtas lomā, Ilga Vālodze Ābele Velmas Kellijas lomā, Tomass Tulinskis Amosa Hārta lomā, arī Dinārs Sārs, kurš iejutās labākā tālaika Čikāgas advokāta lomā. Visas izrādes laikā tās intriga saistīja skatītāju uzmanību.
Šis Latvijas bērnu un jauniešu teātra festivāls manī ir atstājis tikai un vienīgi labus un pozitīvus iespaidus. Bija tāda interese, ka noskatījos visas septiņpadsmit izrādes. Tāds nebiju vienīgais. Publika tiešām radīja to īsto vidi un atbalstu, jūtot līdzi uz skatuves notiekošajam. Noteikti apmeklēšu šādu pasākumu arī nākamgad. Esmu ļoti priecīgs, ka "Sprīdītis" teicami parādīja sevi arī šīgada festivālā.
Lai dzīvo festivāls!
Ar šo režisores Daces Jurkas vēlējumu sestdien Valmieras Viestura vidusskolā noslēdzās VI Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivāls. Divās dienās bija iespēja vērtēt, salīdzināt un gūt jaunas ierosmes tālākajam radošajam darbam. Ļoti dažādi un interesanti visi 15 festivāla kolektīvi, kas pārstāvēja visus četrus Latvijas vēsturiskos novadus. 17 izrāžu parādē valdīja īsts sacensību gars – vēlēšanās parādīt savu radošo potenciālu žūrijām un skatītājiem. Un tomēr – katra izrāde ir ne tikai prieks tās veidotājiem, bet arī atbildība savā, skatītāju un mūsu laika priekšā. Tāpēc arvien ir jādomā par iestudējumu māksliniecisko kvalitāti un jauniem, netradicionāliem meklējumiem, kas radītu pārsteigumu. Katrā festivālā sasniegumu latiņa tiek pacelta arvien augstāk, lai pēc gada jau būtu atkal jaunas virsotnes.
Lai izrāžu vērtējums būtu daudzpusīgāks, tradicionāli sniegumu vērtēja divas žūrijas. Teātra profesionāles - teātra zinātniece Edīte Tišheizere, režisores Dace Liepeniece, Dace Jurka – pārstāvēja Lielo žūriju. Viņu vērtējums stingrs, objektīvs un labestīgs attieksmē pret jaunajiem teātra spēlētājiem. Katra kolektīva darbā saskatīts pozitīvais kodols, uz kā balstās izrāde. Ikvienam kolektīvam festivāla beigās īpaša savdabīga nominācija par labi paveiktu darbu. Lielā žūrija vairākkārt atzīmēja interesantu faktu, ka šoreiz viņu nopietni izsvērtais vērtējums ļoti bieži sakrīt ar otras - bērnu un jauniešu - žūrijas emocionāli ekspresīvo vērtējumu. Arī skatītāji, festivāla dalībnieki, bija kā jūtīgs barometrs. Viņi izrādēs priecājās par veiksmes brīžiem, atbalstot tos, kas ir uz skatuves, reizē arī pārdzīvojot kļūdas un neveiksmes.
Šajā festivālā apstiprinājās tas, cik nozīmīgi, lai katrs teātris būtu izvēlējies vēstīt izrādē par to, kas jauniešus šobrīd satrauc. Jūrmalas Valsts ģimnāzijas teātris izveidojis kolektīvu radošu darbu ar zīmīgu nosaukumu „Robeža”. Aktieri kopā ar režisori Daci Umbraško vēsta par mūsdienu vidusskolēnu daļas ikdienu, kas reizēm ir tik sekla. Viņu dzīvē pietrūkst ideālu, orientēšanās dzīves vērtībās, un emocionālais tukšums var sagādāt nepatīkamus brīžus līdzcilvēkiem. Skatītājos interesi radīja Tukuma bērnu un jauniešu teātris „Knifiņš”, kas parādīja neparastu izrādi „Mūsu Pelnrušķīte”, izmantojot pazīstamās Andersena pasakas motīvu. Pārsteidza neierastais spēles veids, kas piešķīra senai pasakai tik mūsdienīgas krāsas.
Abu žūriju viedokļi saskanēja, izvēloties labāko un spožāko šī festivāla izrādi. Par 2013. gada festivāla konkursa uzvarētāju tika atzīta Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu teātra „Sprīdītis” muzikālā izrāde „Neatvairāmās grēcinieces”. Tika atzīmēts, ka šajā izrādē ir izcila horeogrāfija (horeogrāfe Lelde Feldmane) un režija (režisori - Inese Ramute un Roberts Segliņš), arī labi aktierdarbi – pieci lomu tēlotāji saņēma atzinības par īpaši radošu darbu. Augsts vērtējums visam izrādes ansamblim, jo šī izrādes panākumu pamatā ir ikviena dalībnieka precīzi paveiktais darbs. Šogad uzmanību guva tieši muzikālās izrādes. Jauniešu žūrijas atzinības arī Valmieras 5. vidusskolas teātrim par emocionāli spēcīgu aktierspēli izrādē „Mūzikas skaņas”. Festivāla izskaņā tika piešķirta ceļojošā balva – Sprīdīša stabulīte –, kas atkal glabāsies Valmierā līdz nākamajam festivālam.
Šajā festivālā izrādes bija plaši apmeklētas. Paldies ieinteresētiem skatītājiem! Festivāla rīkotāji atvainojas tiem skatītājiem, kuri vietu trūkuma dēļ nevarēja noskatīties iecerētās izrādes. Skolēnu teātris „Sprīdītis” apsola, ka jauno izrādi „Neatvairāmās grēcinieces” visdrīzākajā laikā parādīs atkārtoti. Aicinām sekot informācijai skolas mājas lapā „ viesturi.edu.lv” sadaļā „Aktuāli”!
Māris Lapsiņš
(Laikraksts "LIESMA" 23.04.2013.)
TEĀTRU FESTIVĀLĀ PIRMOREIZ. Talsu teātra studijas "Spēle" režisore, Viesturskolas absolvente Antra Puriņa ar sava Minkuparka mīluļiem.
Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā „... un es iešu un iešu!” pirmoreiz piedalījās Talsu novada bērnu un jauniešu centra teātra studija „Spēle”. Tās dalībnieki Viesturskolas Mazajā zālē visus iepriecināja ar M. Čaklā dzejas uzvedumu „Minkuparks”. Skatītāji ar lielu labvēlību vēroja mazos jaunāko klašu aktierus, kas pārsteidza ar dabisko, režisores iecerēto dzejas pasniegšanas manieri. Žūrijas vērtējums festivāla noslēgumā bija īpašs - atzinība Talsu studijai „”Spēle” par izcilu saskaņu starp dzeju, aktieriem un skatītājiem.
Tā nebija nejaušība, ka bērnu kolektīvs no Talsiem bija mērojis tālo ceļu uz Valmieru. Viņu režisore Antra Puriņa (Bebere) ir Valmieras Viestura vidusskolas 1980. gada teātra klases absolvente. Savulaik, 70. gadu beigās, viņa bija Tautas teātra „Sprīdītis” izrādes „Runcis zābakos” titullomas tēlotāja. Tad pirmais E. Smiļģa muzejā saņemtais diploms par šīs lomas teicamu atveidojumu. Arī sapņi, ka viņas dzīve būs saistīta ar teātra mākslu. Spītējot dzīves izaicinājumiem, Antra 1997. gadā pabeidza Konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu un nu varēja sevi radoši pieteikt kā izrāžu veidotāja.. Ir strādāts Ziemeļvalstu ģimnāzijā, veidojot Žetona vakara izrādes un citus iestudējumus skolēniem. Viņas režisores darbs un pieredze labi noder arī Latvijas Nedzirdīgo savienības pasākumos.Talsu pamatskolā iestudētas izrādes :"Īkstīte", "Aizburtais sniegs", "Kaķīša dzirnavas", kurās tiek iesaistīts viss skolas kolektīvs un arī skolotāji.
Antra ļoti mīl teātri un tāpēc vienmēr ir gatava iegriezties savā Valmieras Viestura vidusskolā, kur guvusi pirmos spilgtākos iespaidus teātra mākslā. Te joprojām viss saistās ar režisoru Zigurdu Ķesteri, kas viņai bija liela autoritāte un reizē labs paraugs, kā aicināt jauno paaudzi pievērsties teātra mākslai. Šogad Antras vēlēšanās no jauna piepildījās. Viņa Talsu skolēnus varēja iepazīstināt ar savu skolu un skolēnu teātri „Sprīdītis”. Divas festivāla dienas bija kā gaišu atmiņu stundas un reizē arī gandarījuma mirkļi par to, ka režisors Roberts Segliņš un citi viesturieši sekmīgi turpina teātra pamatlicēja skolotāja Zigurda Ķestera mūža darbu jaunajā gadsimtā. Piedaloties festivālā, Antra ieguva jaunus iespaidus, idejas tālākajam darbam. Šī tikšanās un jaunu kontaktu veidošana ir ļoti svarīga ikvienam režisoram, kas ar sirdi un dvēseli kalpo teātrim. Ar šādu atziņu no festivāla dienām Antra atgriezās mājās, lai turpinātu bērnos atklāt pirmo teātra mākslas brīnumu.
Māris Lapsiņš,
VVV skolas vēstures skolotājs
