Jaunumi

             25. aprīlī Valmieras Viestura vidusskolā ieradās VII Latvijas bērnu un jauniešu teātru dalībnieki, lai divas dienas pavadītu īpašā teātra spēlēšanas un skatīšanās priekā. Piektdien ciemiņus pie skolas sagaidīja viesturiešu apsveikums dalībniekiem. Festivāla „...un es iešu un iešu!” idejas un piepildīšanas autors ir režisors Roberts Segliņš. Toreiz, skolas teātra „Sprīdītis” piecdesmitgadē, viņš, uzaicinājis draugu kolektīvus, izlēma, ka ir vajadzīga teātru pieredzes apmaiņa un savstarpējā bagātināšanās arī turpmāk. Un Valmiera pēc senas tradīcijas, kad te notika dramatisko kolektīvu skates, jau nākamajā gadā kļuva par atskaites punktu tiem jaunajiem teātra draugiem, kas vēlējās iegūt jaunu pieredzi un parādīt savus radošos meklējumus. Festivāla atklāšanā mājinieki atzīmēja, cik daudzveidīga ir kļuvusi dalībnieku ģeogrāfija. Ilggadīgajiem viesiem no Limbažiem, Dobeles, Jūrmalas, Rīgas un Valmieras pievienojušies kolektīvi no citām, pat vēl attālākajām vietām. Līdz ar lielo dalībnieku skaitu, rodas organizatoriskas problēmas, kas tuvākajos gados būs jārisina. Rīgas Centra humanitārās vidusskolas teātra studija „Spogulis” un režisore Irēna Bauma sveica festivāla saimniekus – skolēnu teātri „Sprīdītis”- ar īpašu dāvanu - vītolu, kas tiks iestādīta pie skolas kā simbols tam, ka festivāls sasniedzis skolnieka gadus.

            Festivāla izrādes bija ļoti daudzveidīgas – latviešu autoru Hermaņa Paukša, Anšlava Eglīša, Andra Zeibota lugas. Skatītāju uzmanību saistīja jaunās autores Rasas Bugavičutes luga „Fermāta” pamatskolas „Rīdze” jauniešu teātra „Mēs” iestudējumā. Dramaturģe labi pazīstama kā R. Blaumaņa darbu „Raudupiete” un „Purva bridējs” dramatizējumu autore. Šogad pasaulē atzīmē V. Šekspīra 450 gadu jubileju. Siguldas Mākslu skolas „Baltais Flīģelis” teātra nodaļa šim nozīmīgajam notikumam bija veltījusi izrādi „Laikiem pāri”, kurā sastopas Šekspīra lugu varoņu jūtas un piedzīvotais ar mūsdienu skatītājiem. Jūrmalas Valsts ģimnāzijas teātris „I.B.” parādīja V. Šekspīra lugas „Kā jums tīk” savdabīgu interpretāciju, lugas darbību pārceļot uz XX gs. 20. -30. gadiem. Vēl divi jūrmalnieku iestudējumi - pašu jaunrades darbi - „Harmonija” un „Misters X” risināja skolu jauniešu dzīves problēmas. Komiskais stils ar krietnu humora devu dominēja Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas drāmas pulciņa izrādē „Burbuļmātes prieki un bēdas” un Liepājas teātra studijas „Karlsona bagāža” Rutku Tēva komiskās spēles iestudējumā „Inteliģentās meičas”.

            Šogad mazie skatītāji varēja gūt pozitīvas emocijas, iepazīstoties ar bērnu izrādēm „Pifa piedzīvojumi” (Dobeles teātris „Pitons”), „Makss un Morics” (Valmieras sākumskolas teātris „Karamele”), kā arī noskatoties Liepājas leļļu teātra „Pifs” izrādes „Mazais princis” un „Pankūku feja”. Radoši meklējumi atklājās Limbažu skolēnu teātra „Kriksis” K. Skalbes pasakas „Kaķīša dzirnavas” savdabīgajā lasījumā un kustībās. Izrāde iepriecināja gan lielos, gan mazos skatītājus ar stila tīrību un vārda spēku. Olaines jauniešu teātra studija „Oda” ar izteiksmīgu spēli un tautasdziesmu skanīgumu pierādīja, cik mūsdienās aktuālas ir tautas dainu atziņas. Šis darbs ieguva vislatviskākās izrādes nosaukumu. Jaunā režisore Madara Griba pirmoreiz atvedusi savu kolektīvu uz festivālu, bet pati pirms gadiem bijusi kā festivāla dalībniece Dobeles teātrī „Pitons”, kur viņa ieguva lielu teātra skolu pie režisores Velgas Līces.

                  Festivāla izrādes ar lielu izturību un profesionālu skatījumu vēroja eksperti, kuru uzdevums bija piešķirt interesantākajam šīgada iestudējumam ceļojošo balvu –Sprīdīša stabulīti. Režisore Dace Liepeniece festivāla izskaņā atzīmēja, ka bērnu un jauniešu teātru spēks un enerģētika pieaug ar katru gadu un to vajadzētu plašāk izmantot visas valsts mērogā. Režisore Dace Jurka apliecināja gandarījumu par redzēto. Viņa vēlēja režisoriem radošu, interesantiem meklējumiem piepildītu laiku līdz VIII festivālam un jaunajiem aktieriem lielu drosmi un vēlēšanos kāpt uz skatuves. Valmieras Drāmas teātra režisors Mārtiņš Eihe, pasniedzot Atzinības rakstus dalībniekiem, ieteica nekļūt pārāk lepniem, bet uztvert to kā avansu tālākajai talanta attīstībai. Tad varētu cerēt, ka kāds festivāla aktieris nākotnē kļūs par profesionāli. Par VII festivāla labākajām izrādēm pēc ilgstošas domu apmaiņas tika atzītas divas - pamatskolas „Rīdze” jauniešu teātra studijas „Mēs” izrāde „Fermāta” (rež. L. Smildziņa) un Valmieras Viestura vidusskolas teātra „Sprīdītis” izrāde „Lepnums un aizspriedumi” (rež. R. Segliņš un I. Ramute).

            Ļoti saspringts bija Jauniešu žūrijas darbs. Tās nominācijas bija ļoti pārdomātas un argumentētas. Valmieras sākumskolas izrāde „Makss un Morics” (rež. A. Ziņģīte) saņēma nomināciju par labāko bērnu izrādi, Valmieras 5. vidusskolas izrāde „Spēle ar brāļiem” (rež. S. Adamoviča un L. Kliesmete) – par intriģējošāko izrādi, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas drāmas pulciņa izrāde „Burbuļmātes prieki un bēdas” (rež. A. Ziņģīte) par labāko sadzīvisko ainu atspoguļojumu, Viestura vidusskolas teātra „Sprīdītis” iestudējumi „Kristāla kurpīte” (rež. R. Segliņš, horeogrāfe A. Degle) par labāko horeogrāfiju un izrāde „Lepnums un aizspriedumi” (rež. R. Segliņš) par grandiozāko izrādi festivālā. Pamatskolas „Rīdze” jauniešu teātra studijas „Mēs” izrāde „Fermāta” (rež. L. Smildziņa) saņēma labākās festivāla izrādes nosaukumu Jauniešu žūrijas vērtējumā.

            Gan eksperti, gan Jauniešu žūrija noteica veiksmīgākos galveno lomu un otrā plāna lomu tēlotājus izrādēs. Viņu vidū arī mūsējie no skolēnu teātra „Sprīdītis”: Kristiāna Runce – Elizabetes lomas tēlotāja izrādē „Lepnums un aizspriedumi” (gan ekspertu, gan jauniešu vērtējumā), Rūdolfs Vētra Karaļa lomā un Kārlis Ērglis marķīza Padetruā lomā izrādē „Kristāla kurpīte”.

                 Nobeigumā režisors Roberts Segliņš pateicās visiem festivāla dalībniekiem par darbu, izturību un spēlētprieku, kas parādījās divu dienu izrāžu garajā maratonā. Ekspertiem tika dāvātas Sprīdīša ceļasomas ar vēlējumu, ka viņi tiks laipni gaidīti ciemos nākamā festivāla izrāžu parādē.

Māris Lapsiņš

 (Laikraksts "LIESMA" 06.05.2014.)

Sarunā piedalās skolēnu teātra „Sprīdītis” dalībnieki no 11.a teātra klases – Kristiāna Runce, Ella Karīna Grāvīte, Lelde Gūtmane, Līga Zeltiņa, Dita Miķelsone, Jānis Vidovskis, Linards Mūsiņš, Dāvids Toms Bielis

Mūsu ieceres un izvēle

Kristiāna: Mēs, 11. a klases teatrāļi, šogad gribējām iestudēt izrādi, kas būtu tikpat neparasta un spēcīga kā iepriekšējā gadā „Neatvairāmās grēcinieces”. Tomēr mēs jau pašā sākumā nolēmām, ka mūsu izvēlei jābūt pilnīgi atšķirīgai, lai mūs nesalīdzinātu ar iepriekšējās teātra klases izrādi.

Ella Karīna: Mēs sapratām, ka latiņa ir uzlikta ļoti augstu, jo mēraukla ir muzikālā izrāde „Neatvairāmās grēcinieces”. Arī mums vispirms bija doma par mūziklu, bet ātri no tās atteicāmies, jo gribējām skatītājus pārsteigt ar ko citu – domu spēku, izteiksmīgiem tekstiem, iepriekšējo gadsimtu manierēm un tērpiem. Protams, līdzdalība „Neatvairāmajās grēciniecēs” mums bija laba skola, lai taptu jaunā izrāde. Mēs atteicāmies no galveno lomu diviem sastāviem, jo tas radītu papildus sarežģījumus atbildīgos brīžos.

Jaunā izrāde aicina domāt par mūžīgām vērtībām

Jānis: Mūsu izrāde ir par 18. gadsimta laikmetu, kas ārēji ir svešs mūsdienu jauniešiem. Vispirms jau atšķiras tā laika etiķete, manieres. Arī tērpi, frizūras un izturēšanās veids krasi atšķiras no mūsdienām.

Līga: Lai gan izrādē attēlotais var likties brīžam neizprotams 21. gadsimta jauniešiem, mūsu uzdevums ir parādīt un pārliecināt skatītājus, ka dzīvē daudz kas var būt arī citādi – ne tā, kā tas, ko redzam ik dienas sev apkārt.

Kristiāna: Esmu pārliecināta, ka mīlestība ir mūžīga vērtība, kas nepieciešama jebkura laikmeta cilvēkiem. Mīlestības daudzpusīgās izpausmes ir līdzīgas gan 18. gadsimtā, gan mūsdienās.

Ella Karīna: Jā, mīlestībā ne vienmēr viss ir ideāli kā gribētos. Par to šajā izrādē varam pārliecināties pilnībā. Mani pārsteidz tas, ka vecāki viens otru uzrunā uz jūs, ka bērni pret vecākiem izjūt lielu cieņu. Toreiz daudz kas tāds nebija pieļaujams paaudžu attiecībās kā ir mūsdienās. Bija liela paklausība vecākiem un atbildība ģimenes priekšā.

Linards: Virsrakstā labi atklājas iestudējuma pamatdoma – tālaika cilvēkos sadzīvo gan lepnums, gan aizspriedumi. Izrādes gaitā varam pārliecināties, kas notiek tad, ja kāds vēršas pret šiem gadsimtiem veciem aizspriedumiem. Un visa izrāde kopumā veido veselu 18. gadsimta sabiedrības dzīves ainu, tāpēc tā, manuprāt, var būt kā īsta vēstures stunda mums visiem.

Jānis: Izrādē mēs ik brīdi sastopamies gan ar lepnumu, gan aizspriedumiem. Tas liek domāt arī par savu lepnumu. Savukārt Dārsijs atrodas lielu aizspriedumu varā, kas pastāv visā viņa dzimtā. Ne velti Elizabete izrādē man saka: „Es piedotu augstprātību, ja nebūtu aizskarts mans lepnums”.

Kristiāna: Man liekas, ka izrādes virsraksts parāda to, ka cilvēkiem ir tādas kā maskas, ko viņi uzliek, lai neviens viņu dziļāko būtību neredzētu. Aiz lepnuma, arī aiz aizspriedumiem ir viegli paslēpties dažādās dzīves situācijās.

Lelde: Aizspriedumi pastāv arī mūsdienās ļoti daudzos cilvēkos. Tos tagad sauc par stereotipiem, pēc kuriem dzīvo daudzi, nesaskatot lietas patieso būtību. Izrāde ir aktuāla mūsdienās, taču tam, ka notikumi risinās 18. gadsimtā, nav būtiskas nozīmes.

Ella Karīna: Meitenes 18. gadsimtā bija savādākas nekā tagad. Lepnums mūsdienās ir kā nu kurai meitenei – citai tā ir par daudz, citai – pietrūkst.

Lelde: Kad lepnuma pietrūkst, tad cilvēkam ir zems pašvērtējums. Bieži ir arī tā, ka ārēji pievilcīga meitene sevi pazemo ar to, ka lepnuma nav. Protams, savs lepnums vienmēr ir vajadzīgs. Bez tā iztikt nevar.

 Mūsu lomas 

Dita: Es uzskatu, ka manā attēlotajā Ketrinā de Burgā  izrādes virsraksts atklājas visprecīzāk. Viņas dzīve pilnībā ir aizspriedumu varā, tos viņa cenšas uzspiest arī citiem. Sākumā režisors prasīja mūsu viedokli par katru no lomām. Es jau tūlīt sapratu, ka tā ir tāda nopietna aukstas aristokrātes loma, kurā nevar tā vienkārši uzskriet uz skatuves un pasmieties. Šai lomai ir īpaši jānoskaņojas pirms izrādes. Arī pēc izrādes nevaru uzreiz atslēgties – vēl ilgi manī dzīvo tas aristokrātiskais lepnums un kategorisms.

Jānis: Es biju gatavs uz jebkuru lomu jaunajā izrādē. Jo grūtāka loma, jo lielāks izaicinājums. Man tas ir ļoti svarīgi. Es Dārsija lomā saskatu mazliet līdzību arī ar sevi, savu ģimeni. Arī man automātiski reizēm ir vēlēšanās sabiedrībā, kad esmu kopā vecākiem, uzlikt sev apkārt tādu īpašu rāmīti.

Kristiāna: Meiteņu kolektīvā parasti lomas ir grūti sadalīt. Man sākumā nebija vēlēšanās spēlēt Elizabetes lomu. Šīs romantiskās meitenes tēls, ko man piespēlēja liktenis, prasīja lielu iedziļināšanos. Mēģinājumos bija grūti. Daudzi droši vien domā, ka teksta apguve ir grūtākais. Tas tā nav, jo sarežģītāk bija iejusties 18. gadsimta jaunas meitenes domu pasaulē. Līdz pat pirmizrādei likās, ka vienmēr kaut kā pietrūkst un nav tā, kā vajadzīgs. Tieši 15. aprīļa pirmizrādē bija tāds klikšķis, kad es sevī pilnībā izjutu Elizabetes būtību - viņas domu un jūtu spēku. Jāatzīst, ka esam savā ziņā arī ļoti līdzīgas. Es apskaužu Elizabeti, ka viņai bija iespēja dzīvot 18. gadsimtā.

Ella Karīna: Man patīk, ka mātes misis Benetas loma ļauj man izspēlēties pilnībā un atvērties. Nav viegli saprast 17 gadu vecumā, kā ir audzināt piecas meitas, kas jādabū pie vīra. Nav tādas dzīves pieredzes, bet iztēloties jāvar... Ir skaisti brīži tad, ja pēkšņi izdodas kaut kas uz skatuves tāds, par ko ilgi esmu domājusi, meklējot pareizo pieeju.

Linards: Sākumā mēs lasījām tekstu lomās, arī mainījāmies lomām. Kad es lasīju mācītāja Kolinsa lomu, es uzreiz sapratu, ka tā varētu būt mana. Grūti bija strādāt pie šīs lomas Mans atveidotais Kolinss ir pašpārliecināts, jo ir augstās domās par sevi, staigā ar paceltu galvu, bet reizē dažās situācijās ir komisks. Man patīk tā aina pēc precībām ar Šarloti, kad varu tā uzkrītoši ar klaigāšanu un roku mētāšanu atklāt savu rakstura pretrunīgumu. Te varu īsti izspēlēties un pārliecinos, ka Kolinss patiešām ir interesanta loma.

Dāvids Toms: Režisors mums lika pēc teksta iepazīšanas uzrakstīt, kuru lomu katrs gribētu spēlēt. Kad man piedāvāja Vikhema un Binglija lomas, es izvēlējos pēdējo, jo esmu laikam pēc savas dabas pārāk mīļš, lai spēlētu pirmo. Man ļoti patīk, kā Binglija lomā varu izpausties. Grūtāk bija tajās ainās, kurās bija jāapliecina, ka mīlu Džeinu. Tagad, pēc izrādes iestudēšanas, daudzveidīgākas kļuvušas attiecības ar klasesbiedriem - tās kļuvušas sirsnīgākas, ar citādām acīm skatos uz viņiem arī ikdienā. Piemēram, paskatoties uz Leldi, gribas izsaukties: „O, Džeina, mana sieva...!”

Lelde: Ir vērts, ja spēlējot jūtu skatītāju atbalstu un pēc izrādes arī atzinību. Manā skatījumā Džeina ir tāda apgarota – pretstats mātei. Mana pieklājīgā, smaidīgā Džeina! Viņa pilnībā atklājas savā mīlestībā uz Bingliju. Atceros, ka, pagājušā gada izrādē dejojot, bija liels satraukums, bet šajā lomā jūtos ļoti labi un izdzīvoju to.

Līga: Mana Šarlote rakstura ziņā man ir ļoti piemērota. Viņa ir tāda labsirdīga un saprotoša. Ļoti mani ietekmē skatītāji, īpaši viņu aplausi izrādes beigās, kas pozitīvi uzlādē. Arī aktieru un skatītāju kopīgās emocijas.

Mēs sakām paldies

Dāvids Toms: Mūsu režisors ļoti daudz darba ieguldīja, palīdzot mums veidot lomas. Par sevi varu teikt, ka sākumā īsti nesapratu, kā man īsti jāizturas pret Džeinu. Režisors Roberts Segliņš ļoti palīdzēja. Man likās, ka mums kopumā vēl līdz pat pirmizrādei nebija īsta priekšstata, kā viss izskatīsies uz skatuves. Tad režisors stingri noteica, ka tagad viss un ir klāt ģenerālmēģinājums. Tas iezīmēja pozitīvu pagriezienu mūsu darbā.

Linards: Es ļoti augsti novērtēju režisoru darbu ar mūsu lielo aktieru kopumu. Liela ir viņu prasme īsā laikā panākt, lai viss būtu kārtībā. Vienmēr esmu sajūsmā par režisoru Robertu Segliņu. Daudz varam iemācīties no VDT aktrises Ineses Ramutes, kas mēģinājumos palīdz mums tikt galā ar raksturu atklāsmi un citām izrādes iestudēšanas grūtībām. Kustību režisore Agnese Degle mums daudz palīdz pilnveidoties deju mākslā un kustībās. Skolotājai Īrisai Ozolai liels paldies par to, ka viņa deva iespēju mums vizuāli pārtapt par 18. gadsimta cilvēkiem. Mēs visi kopā spējam padarīt ļoti daudz labu darbu, lai izrāde būtu tāda, kas patiktu skatītājiem.

Divi gadi Viesturskolas teātra klasē

Līga: Šajos divos gados, mācoties teātra klasē, esmu kļuvusi atvērtāka, jūtos brīvāka skatītāju un jebkuras auditorijas priekšā. Es apzinos, ka te, Viesturskolā, ir mana īstā vieta, kopā ar savējiem aizvadot gan mēģinājumus, gan izrādes uz teātra skatuves.

Dita: Viennozīmīgi mana izvēle mācīties teātra klasē bija pareiza. Pirmoreiz, kad atnācu atvērto durvju dienu Viesturskolā, es jutos šeit kā mājās. Te būs mana vieta – to uzreiz izjutu. Līdz 10. klasei teātri nebiju spēlējusi, bet tagad tāda iespēja ir, un man te patīk.

Linards: Noteikti mana izvēle par labu teātra klasei bija pareiza. Man patīk Viesturskolā mācīties un sevi pilnveidot. Te šādas iespējas tiek dotas katram, kas vēlas. Varu būt sabiedrībā un brīvi justies uz skatuves. Reizēm, piemēram, kad piedalījos konkursā „Viesturietis un Viesturiete” bija arī uztraukums par to, kā veiksies. Teātra izrādēs viss ir labi zināms, un tad uztraukuma nemaz nav, un varu iejusties savā tēlā pilnībā.

Dāvids Toms: Esmu mācījies arī citās skolās. Man liekas, ka nekur nav bijis tik labi kā šeit. Sākumā, protams, bija grūti, jo nevienu tuvāk nepazinu, bet klasesbiedri jau gadu bija mācījušies kopā. Tagad esmu labi iejuties savā teātra klasē. Izrādi „Pepija” iestudējot, tuvinājos un sadraudzējos ar pārējiem un nu jau otrajā izrādē esmu kopā ar viņiem.

Ella Karīna: Nesen skatījos vēlreiz 8. klases izrādi „Smaragda pilsētas burvis”, varēju salīdzināt, kā bija tad un kā ir tagad. Ir lielas kvalitatīvas izmaiņas notikušas šajos aizvadītajos gados. Tagad esam labs, draudzīgs kolektīvs. Mēs kopā teātrī pavadām daudz laika, un rezultātā esam kļuvuši arī labi draugi. Mūsu teātra klase ir komanda, un visi kopā varam kaut ko labu un lielu padarīt. Ir jau reizēm arī domstarpības, bet, kad ieraugu klasesbiedrus, atkal esmu laimīga un gatava būt kopā ar viņiem uz Viesturskolas skatuves.

Kristiāna: Man patīk tas, ka mūsu teātra klase arvien vairāk satuvinās, ejot pretī kādam lielam mērķim – jaunai izrādei. Grūtības jau ikdienā ir lielas – kavētas stundas, arī mācībās ne viss tiek padarīts, bet pārējais laikā, kad top izrāde, šķiet mazsvarīgs. Bet kad ir jūtams rezultāts – iestudēta jauna, laba izrāde – mēs saprotam, ka tas laiks, ko ziedojām teātrim, nav bijis veltīgs, jo izrāde citiem sagādā prieku.

Galvenās atziņas sarunā pierakstīja Māris Lapsiņš

             11. martā Viesturskolas skolēnu teātris „Sprīdītis” pirmoreiz parādīja skatītājiem jauniestudējumu „Kristāla kurpīte”. Mūsu teātra 56 darba gados izrāde par Pelnrušķīti iestudēta jau divas reizes – 1966. gadā un 2001. gadā. Jaunās izrādes adresāts galvenokārt ir vidējo klašu jaunieši, kas dzīvē meklē sevi, patiesas dzīves vērtības, kuru centrā ir mīlestība un savstarpējā sapratne. Iestudējums atšķiras no iepriekšējiem pēc formas un izteiksmes līdzekļiem. Tas atklāj mūsu laika teātra savdabību, jauniešu dzīves uztveri un muzikālo gaumi.

             Izrādes tapšanā ļoti nozīmīga vieta mūzikai. Kā stāsta iestudējuma veidotāji, sākumā bija izvēlēta 50. gadu rokenrola mūzika. Uzsākot mēģinājumu procesu, kustību režisore Agnese Degle piedāvāja citu mūziku, un tā mainījās izrādē attēlotās darbības laiks – tas vairāk atbilst mūsdienām. Šī ir spilgta ansambļa izrāde, kurā aktieri darbojas ar lielu aizrautību. Īpaši saista senās pasakas idejas un notikumu pārnesums uz mūsu laiku. Diemžēl daudz kas mūsdienās ir pārāk tāls no romantiskā pasaules skatījuma, reizēm tas tiek uzskatīts pat par naivu un traucējošu.

            Pasakām tomēr vajag ticēt, tā apliecina Pelnrušķītes lomas tēlotāja Katrīna Zunda. Viņai patīk sava īpašā loma, kurā par spīti apkārtējai racionālajai pasaulei viņa spēj apliecināt ticību savam sapnim un mīlestības brīnumam. „Šī loma man uzliek lielu atbildību, jo tā ir titulloma un krasi atšķiras no iepriekš spēlētajām. Tā liek daudz domāt par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru.” Skatītāja Zane Tiliņa pēc pirmizrādes noskatīšanās ir pārsteigta par saviem klases un skolas biedriem, kas tik veiksmīgi iejutušies lomās. Liekas viņi ikdienā tik labi pazīstami, bet uz skatuves atklāj jaunas, interesantas iezīmes un talantus. Režisors Roberts Segliņš pēc pirmizrādes saka, ka šajā izrādē aktieru pulku papildinājuši arī jauni dalībnieki. Iepriecina Kārļa Ērgļa darbs ar sarežģīto Marķīza lomu un interese par iestudējumu kopumā.

          Rebeka Šķērstiņa, Burvja lomas tēlotāja, atgādina, ka izrādes teksti īpaši nav mainīti, tikai nedaudz papildināti ar mūsdienīgām replikām. „Galvenais mūsdienu klātbūtnes efekts tiek panākts ar oriģinālajiem tērpiem, aktierspēli un mūziku. Mūsu aktieri ir ar pieredzi, kas uzkrāta divu iepriekšējo gadu iestudējumos – „Īsa pamācība mīlēšanā” un „Smaragda pilsētas burvis”. Man šī izrāde liekas ļoti nozīmīga tieši šobrīd, jo tā apliecina, ka sapņu piepildīšanai ir nepieciešama liela pacietība un spēja pārvarēt grūtības.”

          Izrādes dalībnieki saka sirsnīgu paldies visiem radošajiem teātra cilvēkiem – režisoriem Robertam Segliņam, Agnesei Deglei, Inesei Ramutei un viņu palīgiem skolotājai Īrisai Ozolai, skolotājam Guntaram Aizupietim un gaismotājam Nikam Ciprusam.

Māris Lapsiņš

Valmieras Viestura vidusskolā

(Laikraksts LIESMA 14.03.2014.)

       15. februārī, kad Viesturskolā tika atzīmēts Žetonvakars,  pēc sirsnīgās svinīgās daļas un aizkustinošās kopdziesmas, divpadsmitās klases savus vecākus, skolotājus, draugus un radus iepriecināja ar izrādi „Trīnes grēki”. Lai iegūtu vēlamo rezultātu, tika strādāts daudz un no visas sirds. Izrādē skanēja vairākas dziesmas, tika iesaistītas arī dejas, tāpēc darba bija pārpārēm. Tieši šīs dziesmas un dejas izrādi padarīja dzīvāku, raitāku un saistošāku gan skatītājiem, gan arī pašiem aktieriem. Kā apliecināja 12. klašu kopējā izrāde un skatītāju atzinība, bija padarīts liels darbs. Protams, mēs , divpadsmitie, ar tik milzīgu darbu vieni netiktu galā, tāpēc liels paldies jāsaka visiem, kas mums palīdzēja- mūsu skolotājiem un arī visiem tiem, pie kuriem griezāmies pēc palīdzības, lai atrisinātu tērpu jautājumu.

            Tā kā izrādē gribēja piedalīties visi, viena personāža lomu spēlēja pat trīs vai vairāki divpadsmito klašu skolēni, tāpēc liela nozīme bija precīziem uznācieniem un aktieru maiņai ik pa brīdim. Šī iemesla dēļ tika akcentēts tas, lai viena tēla atveidotājiem visu laiku būtu līdzīgs tērps. Piemēram, visiem Brenčiem bija viena vienojoša cepure, bet visām Emīlijām - zaļas kleitas vai svārki.

            Kopumā varētu teikt, ka izrāde bija kā vakara kulminācija, jo tā deva iespēju ikvienam parādīt savu talantu uz skatuves. Dziedot noslēguma dziesmu „Bērzs lai mūsu jumtiem pāri” un stāvot uz skatuves prožektoru gaismās, vērojām, kā kājās ceļas visa publika. Tie bija neaizmirstami, īpašu pozitīvu emociju piesātināti brīži . Mūs tiešām pārņēma milzīgs gandarījums, kopības izjūta un prieks par labi paveiktu darbu.

Signe Sēne 12. a klasē

Viktors Igo

Skaiti savu dārzu pēc ZIEDIEM,

Nekad ne pēc lapām, kas krīt.

Skaiti savas dienas pēc ZELTA stundām.

Skaiti savas naktis pēc ZVAIGZNĒM.

Skaiti savu dzīvi pēc SMAIDIEM,

Bet ne pēc asarām.

Un ar PRIEKU katrā dzimšanas dienā

Skaiti savu veikumu pēc DRAUGIEM,

Bet ne pēc gadiem...

SVEICAM MŪSU SKOLĒNU TEĀTRA „SPRĪDĪTIS” REŽISORU ROBERTU SEGLIŅU NOZĪMĪGAJĀ 2014. GADA JANVĀRA JUBILEJĀ! DAUDZ RADOŠU, INTERESANTU IECERU, IDEJU UN IZRĀŽU NĀKAMAJĀ GADU LOKĀ!