10.a klases ( virziens “Mediji un teātra māksla”) radošuma pienesums 2020./2021.m.g.
10.klases kā pūra lādes vienmēr ir pārsteiguma un apslēptu dārgakmeņu pilnas. Tā arī šā gada 10.a klases lādē ir atradušies pāris radoši dimantiņi – Agnese Keita un Arita.
Agnese Keita Birzniece ir meitene, kurai vienmēr ir, ko teikt, un ir savs viedoklis par visu dzirdēto un redzēto, asa un vērīga acs. Jau 22.novembrī šeit rakstījām par Agneses Keitas iegūto 2.vietu Galēnu kultūrvēstures biedrības R. Mūkam veltītajā Latvijas skolu jaunatnes darbu konkursā.
Taču tas bija tikai pirmais solis. Sekoja dalība Valmieras Integrētās bibliotēkas rīkotajā konkursā “Stāstām stāstus, kas iedvesmo”, kas šogad notika ar devīzi “Personība Latvijā – Valmierā – izaicinājums manai dzīvei un nākotnei”. Konkursā, kurā Agnese Keita raksta par savu vecmammu, par ceļu uz draudzību un saprašanos, iegūta 2.vieta:
“Es vienmēr esmu domājusi, ka katrs sev īstu draugu var atrast tikai tad, kad pats ir kļuvis patiess draugs sev. Un tā tik tiešām ir, jo tikai, kad iemācies sevi pieņemt ar visiem trūkumiem un tarakāniem, tad tu spēj uz apkārtējiem skatīties bez naida un dusmu pārņemtām acīm. Un cilvēks, kas man kļuva par draugu, kad es kļuvu par draugu sev, mana vecmamma, mana tēta mamma.”
Trešais solis tika sperts fonda “Sibīrijas bērni” organizētajā sacerējumu konkursā. Tajā iegūta Undīnes Adamaites, teātra mākslas kritiķes, speciālbalva. Turpinājumā daži citāti no Agneses Keitas darba.
“Mana vecmamma daudz nerunāja, bet darīja, viņa dziedāja daudz, bet nekad netenkoja un neslinkoja. Viņa bija bezgala mīļa, gādīga un rūpīga, taču bija citāda…nevienā manā vēstures darbā nepalīdzēja, nestāstīja par skolu, par pirmo mīlu, bet, kad viņa nomira un mēs ar ģimeni ievācāmies viņas lauku mājā, tikai tad es beidzot viņu sapratu. Viņa nerunāja, bet rakstīja, viņa nebija mēma, taču rakstīt likās patiesāk un spēcīgāk. “
“Man patīk doma par Latvijas sakārtošanu kā saimnieciskā, tā politiskā sfērā, bet es nezinu, kur ķerties, mēs pieļaujam tik daudzas muļķīgu kļūdu, kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Mums ir jāizaug līdz tam līmenim, kurā bija mūsu senči, kuri patiesi ticēja Latvijai. Man liekas, ka mana vecāmāte, ja viņai būtu pieticis spēka, būtu izsūtījusi mūsu vadoņus, bet viņa apzinās, ka gudri cilvēki nelien netīrās lietās, ka Latvijai ir nākotne, jo pēc katra pakrituma nāk uzplaukums.”
Zīmējuma autors – VVV 7.b klases skolēns Zigis Mežinskis, 2020. gada zīmējumu konkursa “Sibīrijas bērni” 1. vietas ieguvējs
Arita Mieze ir dzidrs, neizsmelts avots, viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir grāmatas un rakstīšana. Arita piedalījās Latviešu valodas aģentūras organizētajā radošo darbu konkursā “Mans grāmatplaukta stāsts”. Konkursam kopumā tika iesūtīti 658 literārie darbi. Iegūta atzinība.
Arita raksta: “Grāmatas spilgti ir ietekmējušas manus uzskatus un dzīves redzējumu, tās ir radījušas manu domāšanu tik lielu, cik liels ir mans grāmatplaukts. Pašā augšā, manā acu līmenī, atrodas filozofiskā literatūra. Tur šobrīd stāv tikai viena grāmata, bet tā ir mans zelts. Mans “Noslēpums”. Grāmata, kura ne tikai ir mainījusi nelielu daļu no saprašanas, bet ir mainījusi manu dzīvi, griezusi to uz visvisādām pusēm, ļāvusi piedzīvot un sasniegt sapņus.”
Būt radošam cilvēkam nav viegli. Jāmeklē izpausmes iespējas. Attālināto mācību procesā rast spēka rezerves, lai piedalītos konkursos, manuprāt, ir varoņdarbs.
Mēs ar jums lepojamies!
Skolotāja Ineta Lancmane
