Teatrāļi Liepājā… ko viņi tur?
Kā jau ik gadu, teatrāļi dodas izžāvēt matus Liepājas vējā, baudīt gan teātra mākslu un arhitektūru, gan dabas spēku, kurš neuzveicams un neaptverams. Un vai tad spējam tikai atpūsties – ir taču jāpastrādā! Pirmajā lielajā pieturā – Saldū – veidojām performanci, mēģinot iejusties Jaņa Rozentāla gleznas “No baznīcas” personāžos. Liepājā, pie jūras, vienpadsmitie, nedomājot par riskiem, veidoja reklāmas klipiņu izrādei, ko redzēsim martā.
Elmārs Seņķovs, “Grimmi”. Pasaku stāsts, kurš nav par pasakām, bet ir par mums, par mūsdienu sabiedrības vērtībām, uzvedību, attieksmi un attīstību, manos uzskatos, ļoti greizā virzienā. Izrāde bezgala spēcīga, lai gan ļoti grūti uztverama, un tāpēc ne visiem tā gāja pie sirds, taču katra pavadītā minūte savilka valdziņus kopā, lai mēs varētu ieraudzīt kopbildi, kura caur smiekliem nesa skumju asaras. Izrāde, ko vērts redzēt, lai iepazītu lielu soli Latvijas teātra vēsturē un lai sapratsu mūsu bezspēcību un iekšējo ļaunumu, kurš negrib atkāpties. Pēc izrādes mums bija brīnišķīga iespēja parunāt ar skolas absolventu Kārli Ērgli, kurš arī atveidoja vairākus tēlus šajā izrādē. Bijām patiesi apgaroti, priecīgi, pārdomu pilni.
Otrā diena – tā smagā diena. Bet Liepājas īpašās vietas (Karostas cietums, jūra) mūs atmodināja, un bijām gatavi ar jaunu spēku mesties Kuldīgā, tās skaistajos mazo ielu līkumos, senās apbūves brīnumos un ūdens maģijā, kura šajā pusē ļoti smeķīga. Kad rudens krāsas baudītas, Ventas rumba apbrīnota un senās celtnes ievērtētas, devāmies garajā ceļā mājup, kur “laimes bērnus meklējot, ik dienas laime staigā”. /”Piena ceļš” M.Zālīte./
Agnese Keita Birzniece
