Kāds ir mans ceļš un uz kurieni tas ved?
Jautājums, uz kuru atbildi vēl tikai meklējam, taču jau tagad zinām, ka lai arī kur dzīve mūs aizvestu, mūsu kopīgais ceļa posms, Viesturskola, vienmēr būs siltuma un piederības pieturvieta mūsu atmiņu labirintos.
Šo apziņu nostiprinājām 14. februāra vakarā, kad skolas Lielajā zālē, satraukuma pilni, pulcējāmies, lai saņemtu Viesturskolas piederības zīmi– žetonu. Mūsu ceļš Viesturskolā, dažiem jau no bērnu kājas, bet citiem sākot ar vidusskolu, ir bijis piedzīvojumiem, smiekliem un dažnedažādām asarām bagāts, taču, turot rokās katrs savu žetonu un raugoties ģimenes, draugu un skolotāju līksmajās sejās, sirdī nostiprinās pārliecība– tas viss ir bijis tā vērts!
Žetonus saņēmuši, bijām gatavi turpināt savu vakara ceļu, iepazīstināt klātesošos ar mūsu garadarbu, izrādi, “10 stāsti par mīlestību”! Lai gan mūsu skats ir vērsts nākotnē, reizēm ir vērts apstāties un atskatīties uz jau gadu gadiem iemīļoto ceļu burvību, tā, kavējoties atmiņu ielejās, ļāvāmies aicinājumam palīdzēt atdzimt Viesturskolas skatuves 10 spožākajiem Žetonvakaru stāstiem! Katrs no tiem liek uzdot jautājumu – kāda tad ir tā mīlestība? Tā nebūt nav vienozīmīga, bet gan iemācīta, jestra, naiva arī garšīga, reizēm pat bezgalīgi sapīga, taču tā noteikti ir dzīva! Varbūt mīlestībai vēl nav skaidras definīcijas, taču pavisam noteikti varam apgalvot, ka tā mūsos mīt – tagad un mūžīgi.
Jāpiebilst, ka mūsu sūrais, taču ne mazāk baudāmais, gatavošanās ceļs sākās jau janvārī ar dziesmu spēlē pītiem rītiem, gariem, skolā pavadītiem vakariem, ļaujoties sevi aiznest deju virpulim, un vienmēr klātesošām, neskaitāmām scenārija lapām, no kurām teksts ne vienmēr viegli iesakņojās zemapziņā. Tieši šajā procesā iepazinām to īsto, patieso mīlestību, ko spēj radīt tikai teātra gariņa, neizmērojama darba, jaunrades un neticami brīnišķīgu ceļabiedru klātesamība.
Taču šie stāsti nespētu kvēlot skatuves spozmē bez mūsu cienījamo režisoru Roberta Segliņa un Tomasa Ralfa Ābolkalna palīdzības, mīlestība neatplauktu dejas solī bez horeogrāfes Lindas Mīļās, mūsu balsis nespētu skanēt kilometriem tālu bez mūzikas skolotājas Ilvijas Aizupietes un skaņotāja Guntara Aizupieša, skatuve un mēs paši nespētu pārtapt 10 dažādos veidolos bez scenogrāfes un tērpu konsultantes Īrisas Ozolas, kā arī katra stāsta muzikālais pavadījums nebūtu bijis visaugstākajā līmenī bez grupas “Frekvence”. Jāsaka paldies arī gaismotājam un mūsu ceļabiedram Alekam Šrēderam par starmešu gaismu pārvāldību!
Vēl veldzējamies pēdējo skatuves staru mirdzumā, apdomājot šo brīdi, kas vairs neatkārtosies. Mūsu nākamais ceļa posms ir vien rokas stiepiena – precīzāk, nepilnu 3 mēnešu – attālumā, tādēļ uzskatām, ka vērts ielikt šo mirkli atmiņu lādītē un glabāt to mūžīgi!
Ja arī vēlaties piedzīvot daļiņu no mūsu ceļa, aicinām ikkatru noskatīties mūsu izrādi “10 STĀSTI PAR MĪLESTĪBU” šī gada 18. martā pl.18.00 Viesturskolas lielajā zālē!
12. klašu skolēnu un klases audzinātāju vārdā
Anna Baranova, Helēna Možvillo
