Intervija ar skolēnu pašpārvaldes prezidenti
Piedāvājam nelielu interviju ar nesen ievēlēto Valmieras Viestura vidusskolas prezidenti – 12.b klases
skolnieci Mariju Nikolu Jansoni.
– Kādas emocijas tevi pārņēma, kad saprati, ka esi kļuvusi par skolas prezidenti?
Protams, pirmais ir liela laime un tai pašā laikā arī gandarījuma sajūta, ka pēc tik ilga laika beidzot šķiet, ka darbs tiek savā ziņā novērtēts. Arī tāda kā atvieglojuma sajūta, ka tas viss ir beidzies.
– Kādas izmaiņas tu vēlētos ieviest skolas
dzīvē?
Vēlos risināt jautājumu par vērtēšanas sistēmu. Es arī vēlos dot vairāk iespēju skolēniem runāt, jo man šķiet, ka mūsu skolēni nekomunicē ne ar vadību, ne ar pašpārvaldi. Tātad atvērtāku un draudzīgāku vidi.
– Vai pirms vēlēšanām tev bija pārliecība, ka uzvarēsi?
Jo vairāk tuvojās vēlēšanas, jo mazāka man bija pārliecība. Sākumā man likās, ka šis varētu būt viegli, bet, jo tuvāk nāca vēlēšanas, jo mazāk kandidātu palika un es sapratu, ka man ir aizvien mazāka iespēja uzvarēt.
– Zinām to, ka tu aktīvi piedalies skolēnu pašpārvaldē, spēlē teātrī “Sprīdītis” un tagad vēl esi kļuvusi par skolas prezidenti. Kā tev šķiet vai tev visam pietiks laika?
Es domāju, ka jā, jo es saplānošu savu laiku tā, lai es varu atvēlēt vienlīdzīgi daudz laika visam. Protams pašpārvalde un mani prezidenta pienākumi tagad būs prioritāte, jo kā prezidentam man ir daudz vairāk atbildības.
– Kādu tu redzi skolu pēc 10 gadiem?
Es skolu redzu jaunā ēkā, kura joprojām ir saglabājusies kaut cik jauna un moderna. Es domāju, ka Viesturskolas vērtības nemainās, un joprojām cilvēkiem Viesturskola saistās ar māksliniecisko un atvērto skolu, kurā cilvēki ir tādi kā brīvdomātāji. Un es domāju, ka arī tad šis priekštats nebūs mainījies, jo mēs tiešām esam mākslinieciska skola un es nevēlos, lai pēc 10 gadiem tas mainītos.
– Ko tu novēlētu sev stājoties šajā amatā?
Es sev novēlu, lai šī gada laikā es tiešām spētu realizēt savas idejas, kā arī izveidot spēcīgu pašpārvaldi, kura spēs turpināt savu darbību arī nākamajā un nākamajos gados, kad es skolu absolvēšu.
– Un noslēgumā – kam tu vēlētos pateikties?
Es vēlos pateikties saviem klases biedriem, jo, ja viņi mani nemaz nebūtu izvirzījuši no klases, tad es nemaz nevarētu būt prezidents, pat ne kandidāts. Kā arī viņu atbalsts un sveikšana pēc ievēlēšanas. Protams, paldies arī visiem kuri par mani nobalsoja, jo tās astoņas balsis patiesībā nemaz nav liela starpība un šo astoņu balsu dēļ es varu būt šajā pozīcijā. Paldies jāsaka arī pašai sev par to, ka ir pietiekama drosme uzņemties kaut ko tādu.
