Viesturskolā žetonvakars!
Katra diena mums kā izaicinājums mazs, katra diena pienākums mūsu, katra diena iespēja kādam labākam kļūt. Ir manā sirdī sakrājies tik daudz vārdu, domu un pārdzīvojumu, ka nezinu, kā tos visus pār lūpām laist. Es redzēju sapnī, ka lemts būs kas skaists, lemts būs atkal satikties mums un zem ābeļziediem parunāt par dzīvi, kas bija un būs mums. Bet atradu es izlijušo vīna glāzi, kuras atspīdumā savas matu cirtas redzu. Palika man tikai auduma gabaliņš mazs, no kura pašūt kleitu pie skrodera. Salikās man patiesība reiz kopā, kurš krietns, bet kurš ne. Un beidzot man kļuva skaidrs, kāpēc viss ir tieši tā kā ir…
Šī gada devītajā aprīlī Valmieras Viestura vidusskolas lielo zāli ieskandināja divpadsmito klašu žetonvakars, kuru baudīt bija ieradušies vecāki, skolotāji un citi viesi. Svinīgajā daļā caur sirds pukstu ritmiem īsi izstāstīts vidusskolas stāsts katrā no divpadsmitajām klasēm (12.a un 12.b klasēs). Skanot mūzikas ritmiem, kuri liek aizdomāties, katrs saņēma savu žetonu, tā saņemot nelielu apliecinājumu, ka ir daļa no Valmieras Viestura vidusskolas saimes un vienmēr būs tai piederīgs.
Vecāku acīs saskatāms patiess prieks, lepnums un nedaudz arī smeldzes, ka nu arī bērniem vidusskola aiz muguras un priekšā vēl lielāki vezumi un kalni pievarami. Skolotāju sejās smaidi, redzot savu veikumu vienkopus, redzot, ka labs darbs ir veikts – ne bez pūlēm tas bijis – , bet arī ne velts. Un divpadsmitie, šīs emocijas novērtējot, katram arī dāvāja rozi, kura sirdī sēs prieku un atgādinās, ka tikai caur ērkšķiem var nokļūt uz spožajām zvaigznēm.
Kad svinīga daļa beigusies un vēderi apmierināti ar kādu uzkodu, visi viesi kopā baudīja Rūdolfa Blaumaņa labāko lugu fragmentus divpadsmito klašu izpildījumā. Krāšņi bija viņu gadi, un krāšņa bija izrāde, kura ieskandināja divpadsmitos pašus uz skatuves, un Viesturskolu atgrieza ierastajās sliedēs, kad šādi pasākumi bija ikdiena. Pēc izrādes ovācijas, pateicības un atvadu teikumi, lai tiktos uz deju grīdas, baudītu gan “Blices” sagatavotos darbus, gan orģināldziesmas. Divpadsmito tērpi zālē grieza gaisu, smaidi pildīja telpu ar savādu prieku, lepnumu un nostaļģiju. Viesturskolas grīda sajuta topošo viesturiešu soļus, jo līdzi paņemtie mazie brāļi un māsas arī neturēja sveci zem pūra, bet rādīja, ko māk.
Tas nebja tikai žetonvakars, kura laikā tiek pārdomāta pagātne, apskauti skolotāji un vecāki. Šī diena atklāja skatuvi pēc četru gadu ilgas pauzes, gan saistībā ar skolas remontu, gan saspringto situāciju valstī un pasaulē kopumā. Šī nebija tikai izrāde, bet kopīgs izaugsmes ceļš, kura laikā dzima draudzības, kuras nebija tapušas agrāk. Katrs mēģinājums, katrs smieklīgais vai saspringtais brīdis, iemācīja palīdzēt ne tikai savam, bet arī paralēlklases skolēnam. Kopā tika iets šis ceļš, lai nokļūtu pie vienota mērķa, lai iedegtu sveces, kuras ienes gaismu un kuras savienos šos burvīgos skolēnus uz mūžu – visi viņi ir un būs VIESTURIEŠI!
Agnese Keita Birzniece
