Mēs atvērām Laimas dārzu!
Kad pirms diviem gadiem pēc pandēmijas izraisītā pārtraukuma atsākās deju kolektīva “Viesturietis” mēģinājumi, dalība Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos šķita kā tāls un teju neaizsniedzams sapnis. Taču dejotāji kopā ar vadītāju Maiju Viļumu bija apņēmības pilni, un jau šopavasar, pēc lieliski nodejotās skates, bija gandrīz pavisam skaidrs – “Viesturietis” Daugavas stadionā dejos!
Pirms došanās uz Rīgu satraukušies ir visi – vadītāja, dejotāji, vecāki un pavadošie pedagogi. Vesela nedēļa prom no mājām, bez vecākiem – tas ir kas nebijis un nepieredzēts. Ko ēdīs, kā atradīs savas mantas, vai varēs izgulēties, kā visus savaldīs, kā sapīs bizes un izgludinās blūzes. Katram savs jautājums un sava baža.
Iekārtojamies savā klasē Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā. Pirmo svētku sajūsmu brīžiem nomaina ne tik tīkamās emocijas Daugavas stadiona mēģinājumos, kad jau tik labi zināmās dejas jāatkārto atkal, atkal un atkal. Brīvā brīdī uzkāpjot pašā stadiona augšējā tribīnē un vērojot citu deju zīmējumus uz laukuma, gan ātri kļūst skaidrs, kāpēc tas tā – no augšas tiešām ir lieliski redzams katra līkā diagonāle un katrs “iegrauztais” dārziņš. Tāpēc pārāk daudz neprotestējam, kas jādara, tas jādara! “Kaut vai!”, kā ne reizi vien šajos svētkos teica Harijs, un to varētu uzskatīt par “Viesturieša” svētku spārnoto teicienu.
Un nav jau tikai sūrie mēģinājumi vien. Ir gan Zoodārza, gan Nacionālās bibliotēkas, gan veikalu apmeklējums. Ir vecāku dāvātās picas, saldējums un “Mežezers”, un pašu pirktie Kentuki ceptie cāļi. Ir svētku noslēguma koncerta “Te-aust” ģenerālmēģinājums Mežaparka Lielajā estrādē. Ir basketbols skolas pagalmā, galda (grīdas) spēles klasē, čību mētāšana, sačukstēšanās līdz rīta gaismiņai un sadraudzēšanās ar skolā blakus dzīvojošajiem kolektīviem. Arī skolas apsargus un pankūku cepējus Daugavas stadionā nedēļas beigās droši varam saukt par labiem draugiem.
Trīs svētku koncerti aizzib vienā mirklī. Pēc pēdējā koncerta kopā ar pārējiem 17 tūkstošiem dejotāju vēl labu brīdi ejam vilcieniņā, griežamies savā dārziņā, metam gaisā Elzu un Matīsu, negribam un negribam doties prom no stadiona. Kaut arī pēc negaisa pārtrauktā koncerta asaras ir daudzu dejotāju acīs, atskatoties uz to, nu jau sakām: “Arī tas ir piedzīvojums, kas ne visiem tiek!”
Ja pirms gājiena vienam otram dejotājam šķiet, ka nu jau viss ir beidzies, un kam mums vairs tāds gājiens, tad daudzie Viesturskolas atbalstītāju sveiciena un uzmundrinājuma saucieni soli dara vieglāku, emocijas ceļ uz augšu, un Dailes teātris pienāk pārāk ātri… Vai tiešām tas ir viss? Šajā brīdī mazliet apskaužam Adelīnu un Miku, Arti un Jēkabu, kam priekšā vēl noslēguma koncerts Mežaparkā orķestra vai kora sastāvā.
Kad dejotājiem mājupceļā uzdodu jautājumu: “Vai svētki patika?”, atskan skaļš, vienbalsīgs un ļoti emocionāls “Jāaaaa!” Ja nu jāsaka konkrētāk, kas patika un nepatika šajos svētkos, tad atbildes skan apmēram šādi: “Patika koncerti, “Es atvēru Laimas dārzu” fināls un naktis skolā. Nepatika agrie rīti, pārāk auksts (ceturtdienas vakarā) un pārāk karsts (piektdienas rītā)”.
Skaidrs ir viens – nākamajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ir gatavi piedalīties visi “Viesturieša” dejotāji!
Paldies kolektīva vadītājai Maijai un Alvim Viļumam par dejotāju aizvešanu līdz svētkiem, paldies vecākiem par motivēšanu un atbalstu divu gadu garumā, par gardajām vafelēm un skaistajiem vainagiem, paldies pašiem dejotājiem par izturību un možu garu!
Nāc gavilēt!
Dejotāju aizkulisēs visu svētku nedēļu ieskatījās pavadošā skolotāja Vineta Šmite
