Pēdējais zvans nav tikai tradīcija — tas ir mirklis starp “bija” un “būs”.
Pēdējais zvans nav tikai tradīcija — tas ir mirklis starp “bija” un “būs”. Tajā devīto un divpadsmito klašu skolēnus sasniedz atmiņu smarža un nākotnes vējš.
14. maijā Viesturskolas pagalmā bijām kopā, lai svinētu dienu, kas ir pilna gaismas, cerību, smaidu un mazliet arī satraukuma. Jo Pēdējais zvans nav tikai mirkļa robežšķirtne – tā ir atbildības uzņemšanās par nākamo soli. Un, lai spertu soli, ir jāzina ceļš, pa kuru iet.
Devītie dienu atceras šādi:
“Mēs, 9. klašu skolēni, pulcējāmies uz savu Pēdējo zvanu, lai kopīgi atzīmētu mācību stundu beigas un gatavotos eksāmeniem. Lai gan saule brīžiem paslēpās aiz mākoņiem , noskaņojums skolas priekšā bija gaišs, iedvesmojošs un patiesu emociju pilns.
Sēžot skolas priekšā, pa īstam varēja sajust, ka deviņu gadu posms tūlīt noslēgsies. Pasākuma sākumā mūs sirsnīgi uzrunāja paši mazākie – pirmklasnieku mīļie sveicieni radīja īpaši sirsnīgu atmosfēru, atgādinot mums pašiem, kādi reiz ienācām šajā skolā.
Direktora vārdi iedeva vajadzīgo drosmi un “starta signālu” eksāmeniem. Visvairāk atmiņā paliks svinīgā kopības sajūta, dziedot skolas himnu, un 8. klašu sagatavotais muzikālais sveiciens. Paldies astotajiem arī par pārsteigumu klasē!
Tagad jūtamies gatavi un apņēmības pilni noslēgt šo posmu ar lieliskiem rezultātiem eksāmenos!”
Divpadsmitie saka:
“Atmiņas, kas nekad nepazudīs. Katrs gaitenis, katra mācību stunda, kas iesākās ar mūsu pirmo zvanu, bet nu jau šodien – pēdējo.”
Šī diena devīto un divpadsmito klašu skolēniem bija tāda, kādu to uzbūvēja viņi paši savā skolas laikā. Ar draudzībām, smiekliem, strīdiem, uzvarām, pārbaudījumiem un mazajiem dzīves brīnumiem.
Pēdējais zvans nav tikai noslēgums. Tas ir kā atvērts logs jaunam ceļam, kurš gaida ar vēju matos, izaicinājumiem kabatā un spožiem sapņiem. Tā ir diena, kas smaržo pēc drosmes… un mazliet arī pēc skumjām.
Paldies par fotogrāfijām Robertam Segliņam un Megijai Krasovskai!
