VIESTURSKOLA UN „SPRĪDĪTIS”
(īss ieskats Tautas teātra „Sprīdītis” vēstures ceļos)
Viesturskolā vienmēr ir bijusi cieņā teātra māksla. Par to liecina dramatiskie pulciņi dažādos laikos, kad teātra izrādēs piedalījušies gan skolēni, gan skolotāji. Spēlētprieks ir aizrāvis ikkatru skolēnu paaudzi. Īpaši tas atraisījās, kad 1958. gadā skolā sāka strādāt jaunais vēstures skolotājs ZIGURDS ĶESTERIS. Kad notika pirmā izrāde, zālē pat vēl nebija skatuves, bet drīz vien, pateicoties skolas direktores VERAS KUPČAS atbalstam, dramatiskais kolektīvs varēja parādīt iestudējumus kā īstā teātrī. Izrāžu veidošanā praktiski palīdzēja arī citi skolotāji un skolēnu vecāki. 1965. gadā režisors iestudē populāro A. Brigaderes lugu „SPRĪDĪTIS”. Lugas izrāde ir nozīmīga, jo pēc tās mainās kolektīva nosaukums. VVV savu darbību sāk skolēnu teātris „SPRĪDĪTIS”. 60. gadu otrajā pusē sākas šī jau visā Latvijā pazīstamā kolektīva ceļš pretī panākumiem.
1977. gadā skolēnu teātrim tika piešķirts Tautas teātra nosaukums. Tas pavēra jaunas, plašas iespējas veidot interesantas, mākslinieciski daudzveidīgas izrādes. Mūsu teātra radošais kolektīvs varēja piedalīties dažādos nozīmīgos Tautas teātru pasākumos, arī rīkot viesizrādes ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Vairākas izrādes bija iespēja noskatīties ar televīzijas palīdzību. „Sprīdīša” vēsturi gadu gaitā veidojuši tā režisori, konsultanti un atbalstītāji, kā arī visdažādāko paaudžu skolēni – teātra aktieri, skatuves un tērpu pārziņi. Visi tie, kas gādājuši, lai skatītāji varētu mūsu teātrī vienmēr satikt īstu teātra brīnumu. Viesturskola un skolēnu Tautas teātris „Sprīdītis” ir divi cieši saistīti simboli, kas viens otru papildina un veido mūsu skolas īpašo un neatkārtojamo savdabību.
Skolēnu teātra „SPRĪDĪTIS” izveidotājs un režisors ir skolotājs ar mākslinieka dvēseli ZIGURDS ĶESTERIS. Viņš dzimis Jelgavā 1935. gada 31. janvārī, tur arī aizvadījis skolas gadus. Mācījies Latvijas Universitātē par vēstures skolotāju, bet pēc tās beigšanas uzsāka darba gaitas savā vienīgajā darba vietā – Valmieras Viestura vidusskolā. Teātra mīlestību skolotājs paņēma līdz no LU studentu drāmas ansambļa. Viesturskolas skolēnu teātris, pateicoties Zigurda Ķestera lielajai aizrautībai un teātra mīlestībai, kļuva par gaišu staru skolas ikdienas dzīvē. Režisora mākslinieciskais nemiers, mūžīgā jaunu ideju piepildīšanas nepieciešamība radīja daudzas spilgtas izrādes un teātra sasniegumus. Skolotājs teātra dalībniekiem deva lielisku iespēju iejusties lugu varoņu raksturos, uzkrāt interesantu dzīves pieredzi un apgūt skatuves mākslas pamatus. Z. Ķesteris vienmēr mācīja, ka teātris nav tikai aktiera darbs, ka ļoti svarīga ir izrādes veidošanas praktiskā daļa, kurā katram dalībniekam bija jāveic nozīmīgi pienākumi. Viņa audzēkņi (arī mūsu skolas skolotāji – Inguna Vācmane, Laima Drande, Gunta Dance, Roberts Segliņš, Māris Lapsiņš) ir paņēmuši līdz savā dzīvē skolotāja atziņu, ka mākslas darbu var radīt tikai skaistā, sakārtotā vidē. Režisors vienmēr gādāja par to, lai veidotos kolektīva tradīcijas. Pēc pirmizrādēm viņš pulcēja kopā visus izrādes veidotājus, pasakot viņiem paldies un novēlot izrādei laimīgu ceļu pie skatītājiem.
Bija laiks, kad skolotājs aicināja kopā „Sprīdīša” absolventus ne tikai salidojumos, bet arī izrādēs absolventu trupā, ko dēvēja par „Lutausi”. 90. gados Z. Ķestera mākslinieciskie meklējumi turpinās, īpaši nozīmīga ir režisora sadarbība ar LIJU JĒRCUMU. Tiek veidotas savdabīgas kustību izrādes. Izrāde „ Viņš un Viņa” kļūst par skolotāja atvadu izrādi. Režisors aiziet no dzīves pa mūžības ceļu 2000.gada 13. janvārī un ir apbedīts Rīgā II Meža kapos.
Skolēnu teātris „Sprīdītis” saviem audzēkņiem vienmēr rada iespējas izrāžu veidošanas procesā satikt teātra brīnumu, atraisīt spēlētprieku un veidot interesi par teātra mākslas noslēpumiem. Daudzi absolventi ir kļuvuši par ieinteresētiem, vērtējošiem teātra skatītājiem. Daļa arī par amatierteātru dalībniekiem un režisoriem dažādās Latvijas vietās(Nelda Bailīte Matīšos, Zane Bēķe Ikšķilē, Ginta Gailīte Jērcēnos, Roberts Segliņš Valmierā, Dainis Plasis Kauguros u. c.) Ir patīkami vērot mūsu „Sprīdīša” aktierus šobrīd kā pazīstamus profesionālā teātra, kino aktierus un populārus TV raidījumu dalībniekus, un vadītājus. Akvelīnai Līvmanei, Tālivaldim Lasmanim, Ģirtam Ķesterim, Kristīnei Nevarauskai, Ilvai Liepiņai, Terēzei Lasmanei, Edgaram Pujātam , Jānim Kirmuškam, Anetei Berķei, Pēterim Lapiņam, Baibai Sipeniecei- Gavarei, Lienei Šomasei skatuves gaitas sākās tieši Viesturskolā.
Parasti skolēnu teātra „Sprīdītis” dalībnieku ansambli veido skolēni no visdažādākajām klasēm. Daudzi tajā ienāk jau pamatskolas laikā. Apkārtējo pamatskolu absolventi bieži izvēlas savas tālākās mācību gaitas vidusskolā saistīt ar Viesturskolu tāpēc, lai 3 gadus iepazītu interesanto, aizraujošo teātra pasauli. No 1975. gada pamatsastāvs Tautas teātrī veidojās no teātra klašu audzēkņiem. Viņi ieradās VVV no visiem Latvijas novadiem – ne tikai no Valmieras, Cēsu, Rīgas rajoniem, bet pat no Tukuma, Liepājas un Saldus puses. Tas bija īpašs, romantikas un piedzīvojumiem bagāts laiks ar kopīgo ikdienu , dzīvojot skolas internātā Raiņa ielā. Tautas teātra „Sprīdītis” sasniegumu pamatā bija liels teātra klašu audzēkņu darbs. Un tomēr teātra klašu audzēkņi nebija tikai lugu iestudējumu veidotāji ar lielu slodzi mēģinājumos un izrādēs, viņi apguva arī papildus dažādas mākslas zinības. Reizē viņi bija arī parasti vidusskolēni, kam bija jāmācās visi vispārizglītojošie mācību priekšmeti. Teātra klašu audzēkņiem vienmēr bija savdabīga, vienojoša kopības izjūta un spilgts raksturs, un temperaments. Pavisam gadu gaitā Valmieras Viestura vidusskolā ir mācījušās 10 teātra klases.
Skolotājs Zigurds Ķesteris vienmēr bija gandarīts par to, ka viņa mūža darbs Tautas teātris „Sprīdītis” ir izveidojies par stabilu, tradīcijām bagātu kolektīvu. Īpašs viņa prieks bija par to, ka viņa darbu turpina savējie – paša audzēkņi. Sākumā ATIS ROZENTĀLS, bet nu jau vairāk kā 10 gadus ROBERTS SEGLIŅŠ – 1982. gada teātra klases absolvents. Roberta vadībā tapušas daudzas savdabīgas izrādes, kas iepriecinājušas skatītājus ne tikai mūsu skolā, bet arī viesizrādēs. Mums, Roberta kolēģiem, ir prieks par to, ka viņam ar mīlestību izdodas ne tikai saglabāt brīnišķīgās Viesturskolas teātra tradīcijas, bet veiksmīgi tās savienot ar savām radošajām fantāzijām un mākslinieciskajām iecerēm. Viņa iestudētās izrādes veido interesantu un daudzveidīgu „Sprīdīša” vēsturi jaunajā 21. gadsimtā. Šobrīd režisors veic lielu, nozīmīgu darbu skolas teātra vēstures faktu apzināšanā, jaunu izrāžu veidošanā un bērnu un jauniešu teātra festivāla „…un es iešu un iešu!” organizēšanā. 2007./ 2008. m. g. tika iestudētas nozīmīgas teātra 50. jubilejas izrādes- atkal no jauna A. Brigaderes „SPRĪDĪTIS”, kā arī dzīvespriecīgā muzikālā izrāde pēc R. Blaumaņa darbu motīviem„ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ”. Izrāžu sagatavošanā daudz palīdz radošais kopdarbs ar Valmieras teātra aktrisi INESI RAMUTI, kustību režisori LIJU JĒRCUMU un mūsu skolas skolotājām DAIGU STALŠĀNI, ILVIJU AIZUPIETI, ĪRISU OZOLU un skolotāju GUNTARU AIZUPIETI.
Mūsu skolēnu Tautas teātris „SPRĪDĪTIS’’ vienmēr ir ceļā. To veido jaunas izrādes, viesizrādes gan Latvijā , gan aiz tās robežām. Tie ir neatkārtojamie Tautas teātru salidojumi Cēsīs, Kuldīgā, Madonā, Jēkabpilī, Jelgavā. Tas ir mūžīgais izaicinājums-sevi apliecināt kā radošu kolektīvu, meklējot jaunas virsotnes. Viesturskolas „Sprīdīša” ceļasomā vienmēr glabāsies devīzē ierakstītie maģiskie Annas Brigaderes vārdi:
„UN ES IEŠU UN IEŠU!”
Māris Lapsiņš,
Viesturskolas skolēnu teātra „Sprīdītis”dalībnieks 60. un 70. gados
* * *
AICINĀJUMS MŪSU TEĀTRA ABSOLVENTIEM
Cien. dažādu paaudžu teātra „SPRĪDĪTIS” dalībnieki!
2008. gada maijā mūsu teātra jubilejas svinībās dzima interesanta ideja – veidot plašāku izdevumu par skolas teātra vēsturi 50 gados. Tas varētu būt dažādu paaudžu teātra dalībnieku kopdarbs – lielisks veltījums mūsu „Sprīdītim”, mūsu skolai un tās radošajam garam. Apvienosimies un tuvākajā laikā to izdarīsim!
Lūdzam ikvienu atcerēties notikumus, izrādes, savas teātra klases dzīvi, kā arī iespaidus un emocijas, ko guvāt, darbojoties teātrī mūsu režisoru vadībā! Sūtiet savas pārdomas, apceres, atmiņu stāstījumus uz Viesturskolu < vvvspriditis@inbox.lv >. Īpaši gaidām apkopotās atmiņu lappuses no katras teātra klases līdz 2011. gada rudenim.
Atmiņu stāstu fragmenti no topošās grāmatas par skolēnu Tautas teātra „Sprīdītis” vēsturi *
Skolotāja Inese Ķestere
Es centos atcerēties skolēnu teātra „Sprīdītis” darbu pašā sākuma periodā – no 1958. gada līdz 1970. gadam. Mēģināju atsaukt atmiņā spilgtākās, svarīgākās izrādes, saprotot to, ka katram izrādes dalībniekam ir nozīmīgākā tieši viņa izrāde. Katram ir savas atmiņas, un tās reizēm var būt ļoti atšķirīgas.
Vispirms jāatzīmē, ka laika posmā no 1958. gada līdz 2000. gadam „Sprīdīti” var saukt par Zigurda Ķestera teātri. Tas ir viņa radīts, lolots. Katra izrāde ir viņa fantāzijas auglis. Gandrīz visas dekorācijas un tērpi ir viņa skicēti, daudzi arī praktiski veidoti. Viņa veidoti grimi, parūkas, veikts remonts ne tikai uz skatuves, bet arī zālē. Īpaši nozīmīga ir teātra saimniecības ikdienas kopšana, iesaistot visus savējos. Ap viņu vienmēr daudz dažāda vecuma bērnu, arī viņu vecāki, skolotāji, citi skolas darbinieki, kas vēlējās palīdzēt. Palīdz arī Valmieras teātra darbinieki, un arī pats teātris vienmēr sniedz atbalstu.
Sākumā pirmā izrāde – viencēliens „Pie Sūnu vecīša”. Šī izrāde notiek nevis uz skatuves, bet vienkārši zālē, jo skatuves nemaz nav. Tajā vietā ir klase. Nav arī nekāda speciāla apgaismojuma. Mājās jaunie aktieri paši sameklēja tērpus, kas varētu noderēt izrādē. Otro izrādi jau mēs redzam uz skatuves ar pašu veidotām dekorācijām, speciāli izgatavotiem tērpiem. Dažus kostīmus gan tomēr teātris aizņemas no drāmas teātra. Šī spilgtā atmiņā paliekošā izrāde ir P. Bažova luga „Akmens zieds”.
Anita Vīksna (Pētersone) – VVV 1961. g. izlaiduma absolvente
Ar Viesturskolu esmu saistīta no 1957. gada rudens, kad iestājos toreiz jaunās vidusskolas 8. klasē pēc septiņgadīgās skolas beigšanas Dikļos. Īsta teātra spēlēšana Viesturos sākās ar skolotāju Ineses un Zigurda Ķesteru ierašanos. Kā lielā brīnumā sekojām klases telpas pārtapšanai par īstu teātra skatuvi ar gaismām. Ar tām darboties skolotājs mācīja mūsu puišiem Jānim Roķim un Ansim Sēkliņam. Par mūzikas atskaņošanu vajadzīgajā vietā un skaļumā gādāja Pēteris Zauls un Aivars Savers, arī par skatuves aizkara atvēršanu un citām teātra lietām rūpējās paši skolēni. Un rezultātā izjūtas bija kā īstā teātrī. Ir šaubas, vai šodien šādas pārvērtības kādu īpaši izbrīnētu. Mēs par tām priecājāmies, jo manai paaudzei tie bija īsti teātra brīnumi. Atceros arī mūsu sajūsmu par skolotāja izdomu izrādē „Akmens zieds”, kad tika izveidota it kā dubultā skatuve. Tā radīja ilūziju, ka no pazemes izauga neparasti skaistais akmens ziediņš. Atceros, kā skolotājs mums mācīja un prasīja atbildību sākumā par kostīmiem, parūkām, rekvizītiem, vēlāk par visu izrādi kopumā. Sākuma gados tērpi, rekvizīti mums bija pašiem jāizveido. Izrādei „Akmens zieds” man pašai bija jāizšuj ar fliteriem Vara kalna saimnieces galvasrota – kokošņiks. Nu grūti gāja…- ziediņi no mazajiem fliterīšiem bija jāizveido tik precīzi un pietiekami daudz, ka vairakkārt nācās atārdīt un šūt no jauna, lai būtu tā, ka skolotājam un man pašai patiktu. Pirksti bija sadurstīti, pat asara nobira, bet teātri gribējās spēlēt. Izrādē „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi” es spēlēju ļauno pamāti. Šai lomai kostīms man bija pašai jāsašuj pēc skolotāja norādījumiem. Man to palīdzēja izdarīt viena no skolas apkopējām, kas dzīvoja skolā un kurai bija šujmašīna. Mums tika iedots tāds rupjš, biezs, neizskatīgs audums svārkiem, riebīgi brūns audums blūzei vai kreklam. Nu svārki mums sanāca visai atbaidoši „kā no zirga deķa ar garu asti”- tā mēs smējāmies par savu ražojumu. Mans izskats izrādē laikam bija diezgan atbaidošs, jo kājās skolotājs man lika uzvilkt kerzovikus, bet ap galvu tika sačunčināts briesmīgs apsējs, tika pielikts un izveidots nejauki garš un plāns deguns un visbeidzot atbaidošs grims…
Kad vēlākajos gados skolotājs Ķesteris otrreiz bija iestudējis šo L.Paegles ludziņu, tad pamātei bija daudz šikāks tērps, un es skolotājam jokodamās pārmetu, kāpēc man toreiz bija jābūt tik atbaidoši neglītai… Un tad mēs kopā ar skolotāju priecājāmies par to, ka visa teātra spēlēšana, aktieru tērpi, skatuves iekārtojums straujiem soļiem gāja uz priekšu. Skolotājs pēc izrādes izrādīja vietu, kur glabājās tērpi, parūkas, rekvizīti. Ar lepnumu viņš teica: „Redzi, Anita, dzīve iet uz priekšu. Topam bagātāki”. Tā arī bija, jo bija jau pagājuši teātra sākuma gadi. Viss fantastiski pārtapa un veidojās tālāk manā mīļajā Viesturskolā.
Man bija tā laime spēlēt divās skolotāja un režisora Zigurda Ķestera izrādēs- „Akmens zieds” un „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi”. Pirmajā es spēlēju Vara kalna saimnieces lomu, bet otrajā jau pieminēto Pamāti. Abas lomas man patika, un es vēl šodien ar lielu mīļumu tās atceros. Vēl es esmu ļoti lepna, ka stingro Ķestera skolu teātrī izgāja arī mana meita Baiba Vīksna – 1992. gada izlaiduma absolvente-, kurai bija tā laime būt vienā no pēdējām teātra klasēm un strādāt skolotāja Zigurda Ķestera vadībā.
Margarita Slūka (Hļebņikova)–VVV 1965. g. izlaiduma absolvente
Teātrī iesaistījos tad, kad mācījos 5. klasē. Skolotājs Zigurds Ķesteris tad uzsāka savu darbu Viesturskolā. Tā kā biju piedalījusies dažādos daiļlasīšanas konkursos, tad man likās, ka noteikti jāspēlē teātris. Pirmā izrāde, kurā spēlēju lomu, bija lugā „Pie Sūnu vecīša”. Tur skolotājs bija sameklējis ļoti daudzas lomas klāt – visādas sēnītes, zaķīšus, lai pēc iespējas vairāk bērniem būtu iespējas iesaistīties izrādē. Bet diemžēl man neviena loma nesanāca. Spēlētgribētāju bija pārāk daudz. Es biju ļoti nobēdājusies , un tad režisors saka: „Tu būsi sufliere!” Toreiz es pat nezināju, kas tas ir. Kad uzzināju, ļoti cītīgi gāju uz mēģinājumiem un suflēju tekstu visiem aktieriem. Divas galvenās lomas – māsa un brālis- bija mazajiem bērniem. Brāli spēlēja Uldis Kupčs, bet māsu – mana klasesbiedrene Lidija Vienā mēģinājumā režisors māca Lidijai apķerties ap kociņu un apmīļot to. Viņa nekādi nevarēja to izdarīt režisoram pa prātam. Tad viņš palika dusmīgs un uzsauca man: „Nāc tu pie tā kociņa!” Es laikam to kociņu biju tik ļoti labi mīlējusi, ka režisors mani tūlīt ielika šajā lomā. Tas bija liktenīgi, jo no tā laika es biju lielās lomās dažādās izrādēs.
1959./60. mācību gadā tika iestudēta luga „Akmens zieds”, kurā lomas bija tikai vidusskolēniem. Es toreiz vēl biju maza – tikai 6. klasē. Izrādē bija tāds ievads, kurā sarunājas divi pionieri ar vectēvu, un viņš tad stāsta šo seno pasaku. Es biju viena no tām pionierēm, otra pioniera lomā bija klasesbiedrs Pēteris Birzgalis. Tad bija izrāde „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi”. Es biju mazās meitiņas lomā. Man bija jādzied dziesma. Es nevarēju šo dziesmu nodziedāt, tāpat kā Lidija savulaik nevarēja kociņu apmīļot. Mani stindzināja dziedāšana publikas priekšā. Ļoti grūti gāja. Kad jau biju sevi pārvarējusi, mani ļoti slavēja, ka labi dziedājusi, bet man gan tā nelikās. Izrāde bija ļoti interesanta, jo bija raibas tirgus ainas. Vēl šobrīd atceros, cik spilgts bija tēva tēls, arī pamāte bija iespaidīga. Tad bija uzvedums „Cilvēki un dievi”. Tajā bija vairākas daļas, kas veidojās no atsevišķiem gabaliņiem. Man bija jātēlo kāda ļoti izlutināta meitene. Par šo lomu gan man īpašu atmiņu nav.
Par izrādi „Sārtais ziediņš” varu teikt, ka tā man ir ļoti mīļa vēl tagad. Tajā man bija galvenā loma – tirgoņa jaunākā meita Aļonuška. Šai lomai bija īpaši jāgatavojas- jāšuj kleita ar krieviem raksturīgiem izgreznojumiem. Tas bija diezgan sarežģīti. Šo izrādi mēs parādījām arī Latvijas televīzijā. Toreiz viss notika tiešraidē, jo nekādu ierakstu nebija. Valmieras Burkānciemā, kur es dzīvoju, tikai vieniem kaimiņiem tolaik bija televizors. Vecāki tad sarunāja ar viņiem un palūdza iespēju noskatīties, kā meita spēlē teātri televīzijā. Spēlēt teātri televīzijas studijā bija grūti, jo bija karsts no daudzajiem prožektoriem. Man aizrādīja, ka es acis mirkšķinot par daudz. Arī tas bija, laikam, lielo gaismu iespaidā. Kad spēlējām izrādi skolā, beigās, kad Briesmonis pārvērtās par jaunekli, tad mēs abi , sadevušies rokās, izgājām paklanīties. Televīzijā uzstāja, ka man vajag pieglausties un apskauties ar jaunekli. Jaunekli tēloja Agris Rozenbahs, vēlāk – Valmieras teātra aktieris. Viņš bija tāds lepns un skaists puisis. Es tad biju vēl pavisam jauna, laikam mācījos 9. klasē. Agris nekādu uzmanību līdz tam man nebija izrādījis, tāpēc sakautrējos par šādu norādījumu. Tomēr, kad man bija jādara tā, kā vēlējās televīzijas režisori, tad es saņēmos un izdarīju visu tik spēcīgi, ka pat Agris par to bija ļoti izbrīnīts. Arī mani vecāki, skatoties izrādi televīzijā, bija to ievērojuši.
Nākamajā gadā piedalījos divās izrādēs – „Mikus un Māris Leiputrijā” un „Cūkgans”. Pirmajā tēloju Vecmāmiņu, bet lugā pēc Andersena pazīstamās pasakas biju Princeses lomā. Tās bija divas ļoti atšķirīgas lomas. Pēdējā skolas gadā, kad tika iestudēts A. Brigaderes „Sprīdītis”, es biju Vecmāmiņa. Tā man ir ļoti mīļa loma. Atceros, kā skolotājs man mācīja iejusties vecas sieviņas izturēšanās veidā, valodā un attieksmē pret citiem. Pati biju tad jauna – kaut kas pavisam pretējs. Skolotājs pacietīgi man rādīja priekšā, kā veidot šīs veca cilvēka intonācijas. Es vēl šodien to spilgti atceros, arī teksts ilgi bija atmiņā. Arī šo izrādi parādījām televīzijā. Diemžēl tikai vienu ainu, kur darbība risinājās ķēniņa pilī, lai vairāk dalībnieku varētu piedalīties. Man kā Vecmāmiņai šoreiz tas nebija lemts.
Tā kā man skolas gados bija daudz interesantu lomu, skolotājs Ķesteris domāja un vēlējās, lai es pēc skolas beigšanas kļūtu par aktrisi. Par aktrisi nekad neesmu vēlējusies kļūt, jo man nebija īstas pārliecības, ka varētu būt laba aktrise. Es gribēju būt par skolotāju. Skolotājs, to uzzinājis, man teica, ka viņš esot savulaik gribējis kļūt par aktieri, bet māte viņam noteikusi, ka jāmācās par skolotāju. Režisors bija labs skolotājs. Viņam reizēm bija tādi ļoti spēcīgi, trāpīgi teicieni. Labiem režisoriem, arī citiem kolektīvu vadītājiem, tas, manuprāt, labi piestāv. Es esmu dziedājusi ansamblī, arī korī, un arī tur bija tādi vadītāji ar spēcīgiem teicieniem īstajā vietā un reizē. Man tāpēc bija brīnums, ka daži par to apvainojās. Es to uzskatīju, ka tas ir normāli, jo visur ir vajadzīgs just vadītāja „stingro roku”. Atceros, ka uz skatuves mums bija jāievēro stingri likumi. Izrādes laikā bija jābūt tabu – pilnīgam klusumam uz skatuves.. Mums „Sprīdītī” bija tā, ka blakus aktieriem darbojās skaņu meistari, gaismotāji, skatuves strādnieki un tērpu pārziņi kā īstā teātrī. Šos darbus veica skolēni no dažādām klasēm. No manas klases izrāžu veidošanā piedalījās Didzis Sēkliņš, Ieva Puķīte, Jānis Baldiņš, Pēteris Birzgalis. Atmiņas par „Sprīdīša” laiku man ir vislabākās. Viesturskolā man tas bija pats galvenais. Mums ļoti patika, ka jutāmies kā īstā teātrī, par to liecināja visas parūkas, grimi, tērpi. Atceros, ka parūkas tika pasūtītas un vestas pat no Maskavas. Pirms izrādes bija savlaicīgi jāierodas sagatavoties izrādei. Tajā laikā mums netika mācīta grimēšana. Pats skolotājs to darīja divas, trīs stundas pirms izrādes.
Piedaloties skolēnu teātra darbā, guvu lielu pieredzi, kas nav tik vienkārši novērtējama. Kā skolotājai man katra stunda ir līdzīga teātra izrādei. Esmu vadījusi dažādus pasākumus, arī kāzas , un vienmēr esmu izmantojusi savu teātra pieredzi. Dzīves lomu spēlēšana ir ļoti noderīga ikvienam.
Māris Lapsiņš – VVV 1970. gada izlaiduma absolvents
Pagājušā gadsimta 60. gadi … Skolēnu teātra „ Sprīdītis” pirmā desmitgade. Liekas, ka tas viss bija pirms daudziem gadiem. Tomēr tas laiks ir cieši saistīts ar mūsdienām. „Sprīdītis” tad veidojās par Valmierā un visā rajonā labi pazīstamu skolēnu dramatisko kolektīvu.
Desmitgades sākumā tika iestudētas daudzas interesantas izrādes: S. Aksakova „Sārtais ziediņš”, H. K. Andersena „ Cūkgans”, D. Gabbes „Kristāla kurpīte” un pat 2 reizes L. Paegles „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi”. Kā liecina skolas vēstures materiāli, šīs izrādes bija notikums ne tikai Viesturskolā, bet arī visā Valmieras kultūras dzīvē. Īpaši jāpiemin pats nozīmīgākais iestudējums – A. Brigaderes lugas „Sprīdītis” izrāde, kas guva lielu skatītāju atsaucību un kļuva par skolēnu teātra simbolu līdz pat mūsu dienām.
Viesturskolas skolēnu teātris, pateicoties skolotāja Zigurda Ķestera lielajai aizrautībai un teātra mīlestībai, kļuva par gaišu staru skolas ikdienas dzīvē. Daudzi 60. gadu „Sprīdīša” dalībnieki ienāca kolektīvā jau pamatskolas klasēs, piedaloties Z. Ērgles lugas „Miks un Māris Leiputrijā” izrādēs, un 60. gadu beigās viņi veidoja vidusskolas trupas pamatkodolu. Daudzi apkārtējo pamatskolu absolventi devās uz VVV, lai iepazītu interesanto, aizraujošo, vēl nezināmo teātra pasauli. Viņi, pēc skolotāja Z. Ķestera ielūguma skolas gaitu sākumā, 3 gadus papildināja skolēnu teātra sastāvu. Teātra dalībniekiem bija lieliska iespēja iejusties lugu varoņu raksturos, uzkrāt bagātu dzīves pieredzi un apgūt skatuves mākslas pamatus. Skolotājs vienmēr mūs mācīja, ka teātris nav tikai aktiera darbs, ka ļoti svarīga ir izrādes veidošanas praktiskā daļa, kurā katram teātra dalībniekam bija jāveic nozīmīgi pienākumi. Mēs izjutām to, ka izrādes tapšana ir sarežģīts, bet ļoti interesants process. Skolotāja atziņu, ka mākslas darbu var radīt tikai skaistā, sakārtotā vidē, mēs paņēmām līdz uz mūžu.
Skolotājs Z. Ķesteris vienmēr gādāja par to, lai veidotos kolektīva tradīcijas. Kad izrādes sagatavošana mēģinājumos tuvojās nobeigumam, tika rīkotas pieņemšanas izrādes kā īstā profesionālā teātrī. Parasti uz šīm izrādēm kā pirmās vērtētājas ieradās skolas direktore Vera Kupča un mācību pārzine Inese Ķestere. Viņu padomus ar teātra cilvēka vērīgo skatījumu nereti papildināja Rīgas režisore Nora Katlape. Kā vienmēr pirmizrādēs jauno izrāžu vērtētāji bija skolas biedri, kas parasti radīja zināmu satraukumu izrādes dalībniekos. Mūsu skolotājs pēc pirmizrādēm pulcēja kopā visus izrādes veidotājus- aktierus, skatuves un tērpu pārzinātājus un visus tos, kuri bija devuši ieguldījumu izrādes radīšanā, pasakot viņiem paldies un novēlot izrādei laimīgu ceļu pie skatītājiem.
Izrāde „Maija un Paija” 1968. / 1969. m. g. tika parādīta arī viesizrādēs Rūjienā, Dikļos u. c. vietās . Šajā laikā notika arī brauciens uz Latvijas skolotāju kongresu Rīgā. Bija iecerēts parādīt kongresa dalībniekiem fragmentu no izrādes „Maija un Paija”, bet to kongresa organizatori nepieļāva, jo Anna Brigadere tolaik nebija vēlamo autoru skaitā. Uzstāšanās reizē tika parādīts fragments no L. Paegles lugas „Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi”. Rīgā dzīvojām vairākas dienas, vakaros apmeklējot izrādes galvaspilsētas teātros.
Skolotājs Z. Ķesteris veidoja mūs par izglītotiem, vērīgiem teātra skatītājiem. Tieši tāpēc mēs 1969. / 1970. m. g. devāmies braucienā uz Tartu teātri „Vanemuine” skatīties A. Millera lugas izrādi, jo šis teātris bija pazīstams visā Baltijā ar saviem iestudējumiem. Skolotājam piemita apbrīnojama prasme saliedēt kopā vienotā pulkā atšķirīga vecuma skolēnus no dažādām klasēm. Būt teātra „Sprīdītis” dalībniekam – tas bija īpašs dzīvesveids, kurā galvenā vieta bija ierādīta teātra mīlestībai. Skolotājs ikdienas darbā bija ļoti prasīgs, reizēm pat stingrs. Tas viss deva labus rezultātus teātra izrādēs, un mēs vienmēr guvām gandarījumu par paveikto.
Skolotājs Z. Ķesteris bieži tika aicināts kā režisors dažādos rajona pasākumos- gan dziesmu svētkos, gan citos kultūras dzīves notikumos. Tad viņš kā programmas vadītājus, dzejas lasītājus aicināja teātra „Sprīdītis” dalībniekus. Viņi palīdzēja lasīt jaunatnes auditorijai domātos tekstus arī vietējos radioraidījumos. Skolā nereti tika veidoti pasākumi, kas bija veltīti izcilām personībām. Atmiņā palicis 1968. gadā veidotais uzvedums, kas tika veltīts I. Turgeņeva 150. dzimšanas dienai, izmantojot viņa romāna „Priekšvakarā” fragmentus.
Jauns un ļoti interesants uzdevums bija 1969. / 1970. m. g. , kad paši skolēnu teātra dalībnieki no krievu valodas pārtulkoja R. Pogodina darbu „Solis pāri jumta korei” un veidoja izrādi. Tās sākuma un beigu darbības laiks – 20. gs. 60. gadi, bet katrā izrādes daļā bija ceļojums laikā, nonākot gan akmens laikmetā, gan viduslaiku Francijā, gan 20. gs. sākumā Krievijā. Iejušanās dažādos laikmetos un tēlos, savdabīgās pārvērtības un tērpi bija šīs izrādes panākumu pamatā. Iestudēt musketieru cīņas ainas mums palīdzēja tolaik jaunie Valmieras teātra aktieri. Izrāde tika uzņemta ar īpašu atsaucību, jo tajā laikā tā bija ļoti neparasta. 1970. gada beigās skolēnu teātri „Sprīdītis” pazina visā Latvijā kā pirmo skolēnu teātri valstī un 1. republikas skolu dramatisko kolektīvu skates uzvarētāju.
Antra Ziediņa (Putniņa) – VVV 2000. gada izlaiduma absolvente
Viesturskolā pēc dažu gadu pārtraukuma 1997. gadā atkal tika veidota teātra klase – 10. a klase. Mēs bijām priecīgi par šādu piedāvāto iespēju. Iespējams, ka vislielākais paldies par to skolotājam Zigurdam Ķesterim, jo viņš juta, ka ir pienācis laiks veidot vēl vienu teātra novirziena klasi. Viņu var uzskatīt arī par mūsu klases krusttēvu, jo viņš varēja jebkurā brīdī pateikt skarbus vārdus, bet varēja arī samīļot, dažreiz izdarīt kaut ko pavisam negaidītu. Tajā 1997. gada septembrī mēs bijām sanākuši kopā no visām trim devītajām klasēm. Zinājām to, ka klases audzinātāja būs Karmena Goba un ka mēs veidosim teātra izrādes. Uzsākot mācīties vidusskolā, jutāmies tā, ka mēs būtu iecelti tādā kā skolas īpašo kārtā. Iespējams, ka paši sevī kultivējām šo domu, un tāpēc klases uzvedība reizēm nebija tā labākā. Tagad, atceroties mūsu sastrādāto, reizēm gribas pasmaidīt, reizēm kļūst mazliet skumji. Un tomēr – mēs nebijām parasti vidusskolēni, jo mums bija mūsu teātris.
Vispirms atceros to reizi, kad mēģinājām dažādas kustību etīdes. Šķiet, mūs no malas kāds vērtēja un izsvēra, kurai lomai katrs varētu derēt. No Rīgas uz mēģinājumu bija atbraukusi kustību režisore Lija Jērcuma. Jau no pirmās tikšanās reizes mums kļuva skaidrs, ka joki nebūs. Bija jāsaprot, ka darbs būs ļoti nopietns un arī grūts. Jā, no kustību režisores stingrības mēs baidījāmies. Sākumā mēs vairāk visu vērojām no malas un īpaši neiesaistījāmies lielās aktivitātēs. Katrs meklējām savu vietu jaunajā klasē un teātrī. Meitenes bija ļoti aktīvas, darbīgas, talantīgas bet puiši, kā jau puiši, – ar stiķiem un niķiem un arī ar savām stiprajām pusēm. Sākums nudien bija grūts, jo katram bija sevi jāatrod. Taču ar laiku mēs kļuvām par ļoti saliedētu klases kolektīvu.
Saliedēti mēs kļuvām, pateicoties kopīgajam darbam, ko mēs veicām. Un tas nebija viegli, kā tas, no malas skatoties, varbūt likās. Kad citi pēc stundām varēja doties mājās, mēs tīrījām skatuvi un daļu aiz skatuves kulisēm, kārtojām un šķirojām drēbes teātra garderobē, palīdzējām izveidot rekvizītus izrādei, īstenotu pilnībā režisora ieceres. Tā bija iekārtots, ka tīrīšanas un kārtošanas darbi visbiežāk bija ceturtdienās. Kustību izrāžu mēģinājumi notika vienmēr otrdienās, un reizēm tie ievilkās līdz pat astoņiem vakarā. Mēģinājumi notika skolotāja Zigurda Ķestera un kustību režisores Lijas Jērcumas vadībā. Pirmdienās bija horeogrāfijas mēģinājumi, kurus vadīja klases audzinātāja Karmena Goba. Trešdienās notika mēģinājums mūsu režisora vadībā, kā arī papildus tam tika veikti izrādēm nepieciešamie dziesmu ieraksti pie skolotājas Ingas Čukures. Līdzīgi kā citiem skolēniem piektdienas vakari bija brīvi. Tomēr ļoti bieži tieši šajos vakaros notika izrādes un skolas pasākumi. Īpašas bija tās dienas, kad bija pirmizrādes. Šajās reizēs valdīja vislielākais satraukums, bija atbildība par to, lai viss izdotos labi. Mūsu galvenie skatītāji pirmizrādēs bija mammas, tēti, brāļi, māsas un mūsu skolas skolotāji.
Kopumā vidusskolas laikā mēs iestudējām trīs izrādes. Divas no tām – kustību izrādes “Fantāzijas par …” un “Viņš un Viņa”, un pasaku lugu “Runcis zābakos”. Paralēli šim lielajam darbam skolas meiteņu ansamblis režisora un mūzikas skolotājas Ingas Čukures vadībā iestudēja muzikālu uzvedumu. Šo mēs varam uzskatīt gandrīz kā vēl vienu izrādi, kurā skatītājus priecēja teātra klases meiteņu skanīgās balsis un atraktīvais priekšnesums. Izrādes parādījām ne tikai uz Viesturskolas skatuves, bet arī Cēsīs, Rīgā un ārzemēs – Igaunijā, Dānijā un Vācijā. Tur mūsu izrādes uzņēma ļoti labi, jo saņēmām daudz pateicības vārdu un aplausu.
Noteikti jāpiemin mūsu rituāls pirms katras izrādes. Mēs dziedājām dziesmu, teātra himnu, aizdedzot svecītes, visi aplī sastājušies. Un tas mūs stiprināja. Mēs vienmēr ļoti gaidījām, ko pēc izrādes teiks Ķestera kungs. Lielākais kompliments, ko varējām dzirdēt no viņa par labi padarītu darbu, bija tas, ja viņš pateica, ka šoreiz mūsu izrāde bija kā šampanietis ar burbulīšiem. Citreiz gan viņš teica, ka burbulīšu nebija, un tas mūs mazliet skumdināja. Protams, bija jāatzīst, ka tā arī bija. Mēs šo kritiku pieņēmām, jo skolotājs nebija tas, kas liekuļotu vai izteiktu nepamatotus pārmetumus.
Pēdējā skolas gadā mēs piedzīvojām ļoti sāpīgu zaudējumu. No mums aizgāja pa Mūžības ceļu režisors, kas prata atraisīt mūsu talantus, skolotājs, kas mums dzīvē iemācīja saprast ļoti būtiskas lietas. Mums Zigurds Ķesteris bija īpaši nozīmīgs cilvēks, kuram diemžēl nepaspējām pateikt lielu, sirsnīgu paldies izlaidumā.
Teātris un viss, kas ar to saistīts , padarīja mūs arvien pārliecinātākus par to, ko mēs darām, atraisīja mūsu radošo domu. Tas mums iemācīja cienīt otra darbu, nebaidīties no jaunām dzīves situācijām, pārvarēt slinkumu. Šis „Sprīdīša” laiks ir iemācījis arī paklusēt brīžos, kad gribas kliegt vai kategoriskā tonī paust savus uzskatus. Tas mums ļāva iepazīties tuvāk, lai saprastu tālākajā dzīvē, cik mēs esam cits citam vajadzīgi. Tāpēc mēs daudzi savstarpēji esam labi draugi, interesējamies par klasesbiedru gaitām un vienmēr atceramies Viesturskolu. Mūsu dzīvē nozīmīgi ir teātra dzīves pamatlikumi, kurus mums uz mūžu iemācīja mūsu skolotājs Zigurds Ķesteris.
Sintija Milberga- VVV 2009. gada izlaiduma absolvente
Tautas teātri „Sprīdītis” par savām otrajām mājām skolas laikā varu saukt jau daudzus gadus, jo tajā pavadīts daudz laika. Mācoties sākumskolā, biju redzējusi vairākas izrādes – „Mazā raganiņa”, „Vinnijs Pūks” un vēl citas-, kuras skatoties mani nodarbināja jautājums, kā tas ir, iejusties lomā, attālinoties no reālās dzīves un atdot visu savu enerģiju skatuvei. Pievienoties teātrim „Sprīdītis” man izdevās 5. klasē, kad režisors Roberts Segliņš ar lielu prieku uzņēma jaunos teātra dalībniekus. Sākām ar pavisam viegliem vingrinājumiem – etīdēm, lai iepazītu pārējos, atraisītu savas spējas būt aktrisei.
Ilgi nebija jāgaida nākamais uzdevums, jo režisors sāka iestudēt izrādi „Cūkgans”. Man likās interesanti, ka ar mums strādāja jaukās, jaunās režisorītes Sanda un Inese no 12. klases, kamēr režisors darbojās ar lielajiem aktieriem. Neaizmirstama bija pirmā satikšanās ar kustību režisori Liju Jērcumu, kas vienmēr spēja izbrīvēt laiku mūsu teātrim, lai palīdzētu veidot interesantākas, kustībām bagātas izrādes. Ļoti cienu režisores mērķtiecību un spēju panākt labu rezultātu kopīgā darbā. Nenoliegšu, ka man bijuši arī dusmu uzplūdi un paguruma brīži, bet tas viss ar laiku aizmirstas, jo paliek atmiņā labais un pozitīvais, ko esmu piedzīvojusi šajos teātrī „Sprīdītis” pavadītajos gados.
Esmu piedalījusies režisora Roberta Segliņa iestudētajās izrādēs „Neglītais pīlēns”, „Sniegbaltītes skola”, nedaudz arī izrādē „Pinokio”. Īpaši nozīmīgas man likās Tautas teātra „Sprīdītis” 50. jubilejai veltītās izrādes – A. Brigaderes pasaku luga „Sprīdītis” un pēc R. Blaumaņa darbiem veidotais muzikālais iestudējums „Isa pamācība mīlēšanā”. Lugā „”Sprīdītis” Sīkstuļa kalpones loma man patika vislabāk, jo, šo lomu veidojot, izdevās sameklēt dažas kopsakarības ar mūsdienās notiekošo. Savukārt man aizraujoša likās arī otras izrādes veidošana, jo tad radās iespēja sadarboties mēģinājumos ar Valmieras teātra aktrisi Inesi Ramuti, kas ieguldīja ļoti lielu darbu izrādes tapšanā. Ar deju iestudēšanu mums daudz palīdzēja Viesturskolas 2006. gada izlaiduma absolvente Lelde Feldmane. Tērpu izvēlē daudz palīdzēja mājturības skolotāja Daiga Stalšāne. Varam būt lepni, ka mūsu teātrim vienmēr ir daudz atbalstītāju un palīgu. Man liels prieks, ka savos skolas gados teātrī satikos ar tik daudziem labiem cilvēkiem un man bija tas gods ar viņiem sadarboties.
Sindija Virse – VVV 11. b klases skolniece
Agrāk vārds Sprīdītis man saistījās ar A. Brigaderes lugas brašo un tālā ceļa gājēju. Tagad vārds Sprīdītis vispirms man saistās ar teātri, kurā pati spēlēju. Doma darboties Tautas teātrī man bija jau no trešās klases, bet tā īsti par to izšķīros ceturtajā klasē. Tad sapratu, ka gribu piedalīties, jo man šķita aizraujoši atrasties uz skatuves daudzu skatītāju priekšā. Kaut gan esmu uz skatuves spēlējusi daudzkārt, tomēr katra jauna izrāde ir aizraujoša un neatkārtojama. Jāpiebilst – arī vecāki mani iedvesmoja doties uz teātri pie režisora Roberta Segliņa. Īpaši mani pamudināja mammas stāsti par to, kāds teātris bijis viņas skolas laikos.
Sākums bija grūts, jo daudz bija jāapgūst, uzreiz arī netiku pie lomām. Tajā brīdī, kad man pateica, ka es spēlēšu izrādē, es biju ļoti laimīga. Pirmā pieredze, manuprāt, ir tā svarīgākā, kad sapratu, kas jāmaina un cik ļoti nepieciešams mācīties un pilnveidoties. Mana pirmā loma bija bērns izrādē „Sprīdītis”, taču sanāca tā, ka pēc grūtajiem mēģinājumiem un vēlmei tikt uz skatuves, šajā izrādē piedalījos tikai vienu reizi. Nākamā bija zaķa loma izrādē „Neglītais pīlēns”. Atceros, kā ieguvu šo lomu. Režisors divām manām klasesbiedrenēm vaicāja, vai viņas negribot spēlēt jaunajā izrādē. Viņas piekrita, bet tad režisors teica, ka viņām būs jāspēlē zirgs un ka vienai no meitenēm būs jābūt zirga dibenam. Šī meitene uzreiz atteicās, un tā loma tika man. Kad aizgājām uz mēģinājumu, izrādījās, ka būs jāspēlē zaķi. Tas viss bijis tikai režisora joks. Viena no lielākajām lomām bija izrādē „Mazā raganiņa”. Spēlēt Mazo raganiņu nebija viegli, jo teksta bija daudz, un mēģinājumu arī. Tomēr rezultātā man šī loma ir ļoti mīļa.
Katrai lomai, manuprāt, ir īpaša dzirksts un stāsts. Piedaloties gan mēģinājumos, gan arī izrādēs, mēs, visi aktieri un izrādes veidotāji, esam vienoti, jo mums ir viens mērķis – parādīt visu skatītājiem no sirds. Esot teātra dalībnieku vidū, esmu ieguvusi daudz jaunu draugu un paziņu ne tikai mūsu skolā, bet arī citur. Viņu skaits turpina augt. Man ir liels prieks, ka teātris padara manu dzīvi interesantāku un daudzveidīgāku.
Baiba Šaicāne – VVV 2010. gada izlaiduma absolvente
2009. gada pavasarī skolēnu Tautas teātris „Sprīdītis” publikas vērtējumam nodod jauno izrādi – L. Stumbres lugu „Klasīte”. Es šajā izrādē esmu skolotāja Anna Eglīte, kurai pirmoreiz ir jāaudzina pirmklasnieki. Lugā parādītas jaunās skolotājas izjūtas šajā svarīgajā dzīves mirklī, arī skolēnu attieksme pret visu notiekošo un jauno skolotāju.
Izrāde „Klasīte” ir piedalījusies bērnu un jauniešu teātru festivālā „… un es iešu un iešu!”, kas jau vairākus gadus notiek Valmieras Viestura vidusskolā. 2009. gada pavasarī tā ieguva labākās izrādes balvu. Man prieks, ka gada labākās aktrises balvu ieguvu par skolotājas Annas Eglītes lomu. Šajā gadā „Sprīdītis” veiksmīgi noslēdza sezonu ar labām atsauksmēm par jauno izrādi, ko novērtēja gan skatītāji, gan žūrija.
Pēc vasaras brīvlaika visa „Klasītes” komanda sapulcējās kopā, lai uzsāktu jauno sezonu. Sākumā gan šķita, ka izrādi vairs negribas spēlēt. Likās, ka atkārtot vēlreiz visu ir tik garlaicīgi. Tomēr satikšanās ar skatītājiem apliecināja, ka izrāde ir vēl jāspēlē, jo daudzi to vēl nebija redzējuši. Tad uzzinājām, ka esam uzaicināti ar šo izrādi piedalīties skatē „Gada izrāde 2009”. Tā kā esam skolēnu teātris, nezinājām, kā tad īsti būs skatē, jo likās, ka pieaugušo teātri tiks vērtēti augstāk un uztverti kā īsti mākslinieki, bet mēs tikai kā iesācēji. Lai nu kādas bija bažas, nopietni strādājām, lai izrāde izdotos. Aizbraucām uz Smilteni, nospēlējām izrādi skatītāju pilnā zālē un gaidījām rezultātus. Nākamajā dienā uzzinājām, ka esam no 10 punktiem ieguvuši 9 punktus. Arī vienu no labākās aktrises tituliem izdevās iegūt man par galveno lomu izrādē. Domājām, ka diez vai mums būs iespēja izrādi spēlēt uz Dailes teātra skatuves. Tomēr, kad visos reģionos bija notikušas skates, uzzinājām, ka arī mēs būsim viens no tiem teātriem, kas dosies uz Rīgu parādīt savu izrādi.
Dažas dienas pirms īpašās sestdienas ikviens bija paziņojis par šo notikumu saviem radiem, draugiem, paziņām, nodrošinot līdzjutēju atbalstu. Mums pašiem bija jāattaisno uz mums liktās cerības, mēs nedrīkstējām pievilt mūsu režisoru Robertu Segliņu. Kad aizbraucām uz Rīgu, bijām ļoti satraukušies, lai gan paši centāmies to noliegt. Mēģinājums bija trokšņains, arī mazliet nervozs, piepildīts ar tehniskām lietām – gaismu noregulēšanu, līniju zīmēšanu uz grīdas, lai visi zinātu, kur svešajā skatuvē katram jāatrodas. Brīžam palielinājās režisora balss skaļums, kas nav raksturīgs ikdienas darbam. Mēģinājums beidzās, un mēs devāmies sagatavoties izrādei. Cits citam palīdzējām piespraust svārku malas, sakārtot bikšturus, ieveidot matus, sasiet pirmklasnieku bantes. Pienāk lielais brīdis. Ir jāiziet uz skatuves. Ātri izveidojam spēka riņķi– visi padodam blakusesošajam rokas spiedienu, lai veiktos un būtu vienotība, lai izrāde izdotos. Pirmklasnieku lomu tēlotāji aizskrien uz vienu zāles ieeju, bet es uz otru. Sākas izrāde…
Ienākot zālē, būdama jau lomas varā, tomēr ieraudzīju, ka visa Dailes teātra Mazā zāle ir pilna ar skatītājiem. Daļa no tiem sēdēja pat uz grīdas, lai tikai redzētu mūsu izrādi. Tas deva visiem vēl papildus uztraukumu, jo skatītāji bija ļoti tuvu un nedrīkstēja pieļaut ne mazāko kļūdiņu – nejaušu smaidu nevietā vai klusu čukstu blakusstāvošajam. Manā skatījumā izrāde izdevās labi. Skatītājiem patika, arī paši jutāmies atviegloti kā pēc smaga darba. Režisoram un konsultantei Inesei Ramutei pēc izrādes bija daži komentāri par to, kas varēja būt labāk un arī par to, kas izdevās tieši šoreiz. Kad skate bija beigusies, paziņoja vienu vienīgo Gada izrādi, un tas bija viss. Diemžēl neieguvām titulu „Gada izrāde 2009”, bet jutāmies apmierināti ar paveikto, jo nav daudz tādu skolu teātru, kas strādātu tik ilgi un cītīgi, lai sasniegtu tādus panākumus.
Es ļoti priecājos, ka Valmieras Viestura vidusskolā ir tik labs skolēnu teātris ar fantastisku režisoru Robertu Segliņu. Vēl man ir prieks par to, ka skolotāji ļoti atbalsta jaunos aktierus , jo teātra dēļ bieži vien sanāk kavēt stundas. Visu „Klasītes” aktieru vārdā varu teikt lielu paldies visiem, visiem, kas mums palīdzējuši. Paldies Robertam Segliņam, Inesei Ramutei, Daigai Stalšānei un lieliskajam gaismotājam Dagnim Jemsim! Viņi ir bijuši ar mums kopā visu laiku un darījuši ļoti daudz, lai viss izdotos. Paldies arī direktoram Ivaram Briedim, kas mūs slavēja, bieži pieteica mūsu izrādes un vienmēr vajadzīgajā brīdī atbalstīja!
* ar atmiņu stāstījumiem pilnībā varēsit iepazīties grāmatā
Aicinām arī Jūs pievienoties grāmatas veidošanā!
V V V “SPRĪDĪTIS” – 2011. gada jūnijs