Žetonvakars 2025
Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad aptver, ka kaut kas tiešām notiek pa īstam. Arī mums, divpadsmitajiem, beidzot pa īstam kļuva skaidrs, ka esam tikai pāris soļu attālumā no vidusskolas absolvēšanas.
Šī apskaidrība nāca 15. februāra vakarā, kad skolas Lielajā zālē pulcējāmies vienā no vidusskolas skaistākajiem mirkļiem – Žetona vakarā -, lai saņemtu piederības zīmi Viesturskolai. Vakars vijās ar dziesmām, sirdi sildošiem sveicieniem, ar neskaitāmiem paldies vārdiem un visādām asarām. Ilgi gaidīts bija brīdis, kad skaistās vakarkleitās un uzvalkos varēsim sēdēt pirmajās rindās un izbaudīt sava darba augļus, bet skatienus nepameta skumja sajūta par to, ka katram stāstam ir arī beigas.
Pēc piederības apliecinājumiem, koferus piedzīvojumam sakrāmējuši, kuģojām neaizmirstamā ceļojumā uz Tobāgo.
No malas, šķietami, traģikomiska dziesmuspēle, kas atspoguļo likteņstāstus, šķetina mīlestības pinekļus, raisa cerības un dažkārt liek vilties. Tomēr mūsu acīs Tobāgo stāsts atklāj ceļu uz ilgi meklēto Laimes zemi, kas varbūt tomēr ir tuvāk, nekā mēs domājam. Atklāj klusus talantus un personības, atļauj iepazīt vienam otru vēlreiz, pavadīt kopā rītus un vakarus un sajust kopību kā vēl nekad. Uz mūsu skolas mājīgās skatuves tapa izrāde, kurā divu mēnešu garumā tika ielikta sirds un dvēsele, daudz sviedru mēģinājumos, neskaitāmi vakari pavadīti skolas telpās, stress un noguruma asaras, lai 15. februāra vakarā vienotos skaistā dziesmā un dejā, kas iepriecina vecākus, skolotājus un galvenokārt mūs pašus. Protams, tas viss nebūtu iespējams bez mūsu cienījamo režisoru Roberta Segliņa un Ineses Ramutes palīdzības, pāri negrieztos deju ritmos bez horeogrāfes Lindas Mīļās, balsis dziesmās neskanētu tik tālu bez mūzikas skolotājas Ilzes Jansones un skaņotāja Guntara Aizupieša un ne mēs, ne skatuve nespētu ievest Tobāgo džungļos bez scenogrāfes un kostīmu konsultantes Īrisas Ozolas, kā arī gaismotāja Aleka Šrēdera. Blakus, precīzāk aiz mums, visu piedzīvojumu stāvēja Viesturskolas vokāli instrumentālie ansambļi “KoLūri” un “Frekvence”, kas palīdzēja mūsu dziesmām piedzimt un augt plašumā.
Paldies arī fotogrāfei Hannai Kalējai par Žetonvakara iemūžināšanu.
Tumšas aizkulises, gaiši smaidi, gaidīti uznācieni un negaidīti sveicieni – visas piedzīvotās un pārdzīvotās emocijas vārdos sauktas nespētu raksturot mūsu ceļojumu uz Tobāgo, un tomēr tikai vārdi neizbeidzas.
Mēs esam teātra skola, bez šaubām, bet blakus tam mēs esam arī ģimene, atbalsts un iedvesma viens otram, ieguldījums un atdeve. Turpināt Viesturskolas tradīcijas, izkopt tās un celt jaunu ideju gaismā ir mūsu gods un pienākums, to pierādīja arī 2025. gada Žetona vakars, kas nu jau ir aiz muguras, taču atmiņās noteikti kavēsimies vēl ilgi. Tas stiprināja un radīja jaunas draudzības, pieskandināja Viesturskolu ar dziesmām un smiekliem un sasildīja ikviena klātesošā dvēseli.
Mums vēl roku rokā palikuši teju 4 mēneši, lai apliecinātu, ka Žetons pie krūtīm nav tikai aksesuārs. Lai gan nu jau pavisam drīz mēs kuģosim tālāk katrs pats savu ceļu, mūsu kopīgā osta ir un būs Valmieras Viestura vidusskola.
Nikija Biruma, Paulīna Jansone, Elija Eglīte
12.b klases skolnieces
